Kitabı oku: «Nodevība. Es atmaksāšu!», sayfa 14
– Bet kur viņa ir? Kad mēs beidzot viņu satiksim?
– Tātad jūs viens otru pazīstat, – Stass, kurš, kā vienmēr, ar kādu pat ne sesto, bet ar velnišķīgu sajūtu sajuta manu klātbūtni, pēkšņi pagriezās un pastiepa man roku.
– Bet…
– Mammu!" Danka un Maška sašūpojās, metās viņai virsū, pieķērās pie kājām un apskāva viņai rokas.
Mūsu pirmdzimtais, Danka, dāvana no jūras dieviem, kas mūs pagodināja ar savu uzmanību ceļojuma apkārt pasaulei laikā, kad mēs kuģojām pāri Atlantijas okeānam, izrādījās tāds pats kā es. Bet Maška piedzima kā mazāka Stasa kopija. Un viņš viņu mīlēja īpašā veidā, ne tā kā dēlu, kuram viņš jau izvirzīja diezgan skarbas vīrišķīgas prasības un tincināja mani, kad es traucēju savai mūžīgajai sievišķīgajai vēlmei aizsargāt un aizstāvēt.
– Mammu, kur tu esi bijusi? Mēs skatījāmies un skatījāmies, bet tevis nebija, – Danka.
– Vai esat dejojis? – Maška joprojām murmina.
– Es slēpos. Bet ne no tevis, bet no kāda cita, no kāda, kurš pārāk dedzīgi tiecās uz intrigām un sazvērestībām," es ar sarūgtinājumu sacīju, vēršoties pie Stasa, un tad paklanījos Maksa un Bunnija virzienā. – Tā ir jūsu kāzu dāvana?
Stass sāka atbildēt, bet viņu pārtrauca nu jau tikai bezvārdīgais Maksims:
– Es to nesaprotu, – viņš pārlaida roku pāri sejai, pakratīja galvu, vēlreiz paskatījās uz mani un atkal noslaucīja acis, it kā nevarētu noticēt tam, ko redz. – Es nesaprotu…
– Tev ir viss," Stass teica. – Un, ja ne viss, izlasi līgumu, ko esi parakstījis, vairs neskatīdamies.
– Maxinka… – Bunny čukstēja un paķēra savu retikulu. – Tātad tu esi tas bijušais vīrs, kas vilkās apkārt un gribēja atkal apvienoties…? Ah, Maxinka?…
Bet viņš neko neatbildēja, bet sāka bālēt tieši viņas acu priekšā un pēc tam pat zilēt. Vai viņš jau sajuta sitienus ar maisu vai ko smagāku? Vai atcerējās kaut ko no paša līguma, ko sastādīja vēl ne vīra zobgalīgie juristi? Es brīnījos, kādā pozā Stass bija saliecis Maksimu, lai viņu izšaustītu viskomplicētākajā veidā......
Vai nē? Vai vienkārši vispār neinteresē? Es ieklausījos sevī un ar gandarījumu atzinu, ka man vispār ir vienalga, lai viņi spēlē. Tagad man tas bija daudz svarīgāk.
– Man tev kaut kas jāpasaka.
Stass ļoti uzmanīgi vēroja, un tad viņš pietuvojās tuvāk, piespieda mani pie sevis, iebāza degunu īsajos matos aiz manas auss, sastinga, it kā klausītos, atkāpās un pēkšņi kļuva pavedinoši viltīgs:
– Es deru, ka varu uzminēt, kas?
– Kāda ir likme? – Es pārmiju acis, gatavojoties ilgām sarunām par noteikumiem.
Bet Stass vienlaikus bija vīlies un izbrīnīts, šoreiz nemaz nedomādams kaut ko tādu sarīkot:
– Par tiesībām šeit kādu nosaukt, – viņš uzlika plaukstu man uz vēdera un smējās, ar prieka pilnu, droši vien emociju pilnu skatienu raugoties manā sejā.
– Bet kā, pie velna? Kā, kad es visu par sevi sapratu tikai tagad tualetē?
Stass izskatījās laimīgs un izskatījās tik laimīgs, ar tik lielu izjūtu, ka tas pat kļuva mulsinoši.
– Es tevi mīlu, Len. Tas nav viegli, bet…
– Es atceros. Tas vienkārši nav interesanti.
– Vienkārši – neinteresanti, – apstiprināja Stass un ar vienu roku mani apskāva, bet ar otru pievilka pie sevis mūsu nemierīgās atvases, kuras tagad bija dīvaini klusas un skatījās tikai ar priecīgām acīm.
