Kitabı oku: «Vienkārši Par Ticību Dievam. Otrais izdevums, pārveidots un papildināts»

Alina Arhipova

Yazı tipi:

Vāka dizainers ALINA ARHIPOVA

Fotogrāfs ALINA ARHIPOVA

Tulkotājs Ilze Baltais

Korektors Ilze Baltais

ISBN 978-5-0053-7182-9

Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

Grāmata veltīta Robertam Sakulovam, kurš ticēja, meklēja un atrada vissvarīgāko…

«Un mana cerība turas pie Jēzus,
Lai slava skan Viņam varenāk!
Savas dzīves skrējienu beigšu,
Bet turpināšu mūžībā —
Nē, ne jau es, bet Kristus manī!»
Kristiešu dziesma

VIENKĀRŠI PAR TICĪBU DIEVAM

Kristietībā pastāv vairākas konfesijas – pareizticīgie, katoļi, protestanti (luterāņi, baptisti, vasarsvētku, harizmāti…). Ļoti viegli apjukt. Mans mērķis nav pateikt jums, vai kāda no konfesijām ir tā pareizā, un kura nē. Es ticu, ja cilvēks dedzīgi meklē Dievu, tad Dievs pats atved cilvēku tur, kur viņam jābūt.

Pamatā konfesijas viena no otras atšķiras ar baznīcas ēkas izskatu, tās iekšējo iekārtojumu, kādos cilvēku noteiktos nosacījumos, tradīcijās, paradumos, pielūgsmes stilā un svētrunā.

Bet visu konfesiju mācību būtība ir vienota:

1. Dievs ir Trīsvienība! Dievs – Tēvs, Dievs – Dēls un Dievs – Svētais Gars. Tomēr visi trīs ir viens veselums.

2. Dieva Dēls Jēzus Kristus – tas ir Dievs un Cilvēks vienā personā. Kristus bija piesists krustā, paņēma visus cilvēces grēkus uz Sevi. Pēc tam Viņš Augšāmcēlās, dāvādams dzīvi mūžībā Debesīs ikvienam cilvēkam, kas Viņam tic un kas pieņēmis Viņa Pestīšanu no grēkiem. Šī ir tā Labā, Priecīgā vēsts, kas pasludināta visiem.

Un, ja kāda no šīm mācībām nepieņem šīs patiesības, tad tā nav kristietība.

1. KO NOZĪMĒ DIEVA TRĪSVIENĪBA

Cilvēkiem ar prātu ir grūti pieņemt, kā Dievs var būt viens, un tomēr trīs dažādās personībās.

Kāds to salīdzina ar sauli. Ir saule, ir tās gaisma un ir tās siltums. Un visas šīs trīs sastāvdaļas kopā ir viena saule. Tātad, visi šie trīs ir viens veselums un viens bez otra nespēj pastāvēt.

Bet es vēlos jums pasniegt, ko par to saka Bībele. Ja atveram 1.Mozus grāmatas 1. nodaļu, mēs lasām:

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: «Lai top gaisma». Un gaisma tapa. (1.Mozus 1:1—3)

Radot pasauli Dievs bija klāt, Viņa Vārds, ko Viņš izrunāja un ar kuru Viņš visu radīja, un Dieva Gars, kas norāda uz Dieva Vārda spēku. Visi trīs – viens veselums!

Un tagad aplūkosim Jāņa Evaņģēliju:

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir… Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa ev. 1:1—3, 14)

Vārds, par kuru runā Jānis, ir Dieva Dēls Jēzus Kristus, kas ir Dievs, kurš bija klātesošs pasaules radīšanā un caur kuru tika viss radīts! Tādēļ mūsu Dievs un Radītājs – Trīsvienīgs Dievs!

Turpmākajos pantos Jēzus saka, ka Viņš un Tēvs ir viens:

Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! (Jāņa ev. 14:11)
Es un Tēvs, mēs esam viens. (Jāņa ev. 10:30)
Jēzus viņam saka: …Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu… (Jāņa ev.14:9)

Citā Rakstu vietā mēs varam lasīt, ka Jēzus un Svētais Gars arī ir viens veselums, jo Jēzus saka, ka sūtīs Svēto Garu, un piebilst, ka neatstās mūs sērdieņos un atnāks pie mums:

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. (Jāņa ev. 14:16—18)

Ikviena doktrīna, kura neatzīst Kristu kā Dievu vai Dieva Trīsvienību, nav kristietība.

2. KĀDĒĻ CILVĒKIEM NEPIECIEŠAMS DIEVS

Radot cilvēku visā Savā mīlestībā pēc Sava ģīmja un līdzības, Dievs deva cilvēkam izvēles brīvību. Vienīgajai dzīvajai radībai uz zemes. Dievs, attiecībās ar cilvēkiem, gribēja iemācīt viņiem visu, kā Tēvs māca savus bērnus. Tādēļ cilvēks ir dižākais, ko Dievs radījis.

Bet Ādams un Ieva izdarīja nepareizu izvēli un sagrēkoja. Kopš tā brīža visi cilvēki (bet mēs visi esam Ādama un Ievas pēcteči) piedzimst šajā pasaulē inficēti ar vienu slimību, kuras nosaukums – grēks. Tas ir kā snaudošs vīruss miesā. Agri vai vēlu tas atmostas ikvienā, un cilvēks grēko. Kāds vairāk, kāds mazāk, kāds ar labi saskatāmu grēku, kāds ar neredzamu. Taču, rakstīts:

…nav neviena taisna, it neviena. (Romiešiem 3:10)

Ļaunākais ir tas, ka cilvēks visos gadsimtos nav bijis spējīgs pats izārstēties no šīs slimības. Bet tā, galu galā, noved pie nāves. Ne tikai cilvēka miesas nāves, bet arī dvēseles nāves. Ņemot to vērā, ka mūsu dzīve – tikai mirklis mūžībā, tad mūžīgā nošķirtība no Dieva un elles mokas – bezgala skumja perspektīva.

Grēks starp cilvēku un Dievu uzcēla sienu, liedzot viņiem kontaktēties. Un, lai gan Dievs meklēja Ādamu, cilvēks slēpās no Dieva. Jo Dievs – tā ir gaisma, bet grēks – tumsa. Grēks spiež cilvēku slēpties, lai neviens par to neuzzinātu, ko viņš ir izdarījis. Bet:

…nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. (Mateja ev. 10:26)

Dievs ir taisnīgs un svēts, bet svētums un grēks nav savienojami. Ar savu nepaklausību cilvēks uzveļ sev neatgriezeniskas sekas – no tām, pirmā ir Dieva klātbūtnes zaudēšana, un līdz ar to, Viņa tiešās saskarsmes ar viņu aci pret aci (paradīzes) zaudēšana. Bet otrās sekas – nāve.

Situāciju labot cilvēks pats vairs nevar. Tādēļ ikvienam cilvēkam šodien nepieciešams Dievs un Viņa pestīšana, jo glābt cilvēku no mūžīgās nāves un atgriezt viņu atpakaļ mājās, Debesu mājās, var tikai Visvarenais un Mīlošais Dievs.

3. KĀ MUMS IESPĒJAMA PESTĪŠANA NO GRĒKA UN NĀVES

Vecajā derībā caur Mozu Dievs Savai izredzētajai tautai deva desmit baušļus (5.Mozus 5:1—21), kurus cilvēkiem bija jāievēro, lai dzīvotu. Tas nozīmēja, ka cilvēks tiks attaisnots un pestīts, ja ievēros visus šos Baušļus.

Un Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus, To Kungu, savu Dievu, bīties, mums pašiem par labu mūžam, ka Viņš mūs paturētu dzīvus, kā tas šodien ir. Un tā mums būs taisnība, ja mēs turēsim, lai darītu, visus šos baušļus Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā Viņš to pavēlējis. (5.Mozus 6:24—25)
…Ikviens cilvēks, kas to darīs (ievēros baušļus), tas to dēļ dzīvos, – Es esmu Tas Kungs! (3.Mozus 18:5)

Ja nu tomēr cilvēks sagrēkoja, tad, lai tiktu attaisnots, viņam bija jāpienes upuris – dzīvs jērs vai cits dzīvnieks, saskaņā ar likumu. Jo bez asins izliešanas nevar būt piedošanas. Tādēļ dzīvnieki bezgalīgi mira par cilvēku grēkiem.

Diemžēl, tas nemainīja cilvēku paradumus. Viņi nesa upurjērus par saviem grēkiem un tad devās ikdienā, lai atkal turpinātu grēkot, un lai pēc tam no jauna pienestu kārtējo upuri savai attīrīšanai, un atkal atgrieztos grēcīgajā dzīvē.

Pēc savas būtības baušļi tika doti, lai cilvēkiem atvērtu acis saskatīt savus grēkus un sagatavotu ceļu, kas ved pie Kristus.

Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. (Galatiešiem 3:24)

Tādēļ, ja nebūtu baušļu, cilvēki nezinātu, ka tas, ko viņi dara – ir grēks.

Risināt šo problēmu varēja tikai Pats Dievs, kurš, neskatoties uz notiekošo, turpināja un turpina mīlēt Savu radījumu.

Domāju, ka Dievam bija plāns cilvēku pestīšanai tūdaļ pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas. Jo Viņš mūs mīl, kā Tēvs mīl savus bērnus. Jebkurā gadījumā daudzus gadsimtus, Vecajā derībā Dievs Tēvs apsolīja caur praviešiem, ka nāks Pestītājs. Un cilvēki gaidīja. Taču neviens nezināja, kad tas notiks, gluži kā šodien, neviens nezina, kad Kristus atnāks otro reizi, kā bija solījis!

Bet pienāca tā diena, precīzāk nakts, kad piepildījās Dzimšana, kad apsolītais Pestītājs piedzima kā mazulis Jēzus.

Vairums cilvēku nesaprata to, jo gaidīja Pestītāju Ķēniņu visā tā spozmē, bet Dievs atnāca kā mazulis. Tikai dažiem tajos laikos bija dots zināt, ka dzimis Jēzus Kristus Pestītājs!

Par šo Pestītāju tad arī kļuva Dieva Dēls, kurš atstājis visu Viņam pienākošos slavu Debesīs, nolaidās uz zemes kā cilvēks, lai uzņemtos visus cilvēces grēkus vienā reizē uznest krustā un uzvarētu nāvi. Ar savu uzvaru Jēzus Kristus dāvāja cilvēkiem, kuri Viņam ticēja, Dieva dāvanu – atbrīvošanas ceļu no grēkiem un mūžīgu dzīvi ar Viņu.

Tas ir ļoti svarīgi visiem cilvēkiem. Dievs izpildīja Savu apsolījumu, kuru darīja zināmu caur daudziem Vecās derības praviešiem. Turpmākajos pantos mēs redzam pravietojumus, kurus piepildīja Jēzus Kristus Savā nāves dienā:

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.
Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.
No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem izprata Viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods?
Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet Savā nāvē Viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības nebija Viņa mutē.
Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad Viņš nodos Savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, Viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar Viņa rokas darba palīdzību.
No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam; ar Savu atziņu Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz Sevi viņu noziegumus.
Tādēļ Es Viņam piešķiršu Viņa daļu starp daudzajiem lielajiem Viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jesajas 53:5—12)

Trešajā dienā Jēzus Kristus augšāmcēlās! Un tagad ikviens cilvēks, kurš bijis grēku nožēlā un aicina augšāmcēlušos Kristu Pestītāju savā dzīvē un savā sirdī, būs glābts – grēkam un nāvei vairs nebūs vara pār viņu. Dieva mīlestība dod cilvēkiem šo vareno svētību! Tas nozīmē, ka tagad cilvēks tiek pestīts ne caur baušļu pildīšanu, bet caur ticību Dievam Dēlam Jēzum Kristum!

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.» (Apustuļu darbi 4:12)

Brīdī, kad mira Kristus, Jeruzālemes templī no augšas līdz pat apakšai pārplīsa priekškars, kas atdalīja Svēto vietu no Svētnīcas. Svētnīca bija vieta, kur ieradās Dievs. Tikai reizi gadā un tikai virspriesteris drīkstēja tur ieiet, lai izlūgtos Dieva klātbūtni. Ja viņš uzdrošinātos ieiet neattīrījies, ar grēku sirdī, tad tanī pat brīdī mirtu. Tad vajadzētu viņu no turienes izvilkt ar virvi, kuru vienmēr pirms tam piesēja virspriesterim pie kājas, pirms viņš iegāja aiz priekškara.

Bet Kristus, paņēmis cilvēces grēkus uz Sevi, nojauca sienu, kas atdalīja cilvēku no Dieva, un priekškars pārplīsa ar Dieva roku no augšas līdz pat apakšai. No tā brīža cilvēkiem ir dota iespēja nākt pie Kunga, kur vien viņi vēlas, un uzrunāt Dievu tieši.

Tādēļ, turieties pie Kristus! Jo Kristus teica:

Jēzus viņam saka: «ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani». (Jāņa ev. 14:6)

“Cilvēks var pacelties Debesīs, ja arī viņam nav bagātības, slavas un draugu, bet viņš nekad tur neatradīsies bez Kristus”
Kristiešu citāts

Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! (2.Korintiešiem 5:20)

Pestīšanu cilvēks var saņemt tikai, kamēr viņš dzīvo te, uz zemes. Jo pieņemt pestīšanu no Kristus – tas ir katra cilvēka personisks lēmums. Neviens cits viņa vietā šo lēmumu nevar īstenot, pie labākās gribas. Tādēļ, ja cilvēks nomirst, nepieņēmis Kungu Jēzu savā sirdī, tad viņam, diemžēl, jau vairs nevar palīdzēt. Nekur Bībelē nav minēts piemērs, ka apustuļi vai Kristus mācekļi lūdz par mirušo pestīšanu. Jo pestīšanu saņem tikai dzīvie.

4. PATIESĀ LIELDIENU NOZĪME

Vai esat domājuši, ko patiesībā nozīmē Lieldienas? Kādēļ tās svin visā pasaulē?

Uz Lieldienām cilvēki krāso olas, ēd šokolādes zaķīšus, cep plāceņus (neraudzētā maize), utt. Vai tajā ir būtība? Protams, nē! Būtība ir pavisam cita.

Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes, tad, lai ietiepīgais faraons beidzot viņus atlaistu, bija dots pēdējais – desmitais sods Ēģiptei. Nāves eņģelim bija jāiet cauri visai Ēģiptei un jāiznīcina visi pirmdzimtie – kā cilvēki, tā arī dzīvnieki. Bet, lai neiznīcinātu ebreju tautas pirmdzimtos, Dievs pavēlēja viņiem ieturēt Lieldienas (Pasha). Viņiem bija jāņem jaundzimušais jērs bez trūkumiem un plankumiem un jāpienes to par upuri, lai ar tā asinīm slacītu sava nama logu un durvju ailas. Tā bija zīme nāves eņģelim, ka šajos namos nevienu aiztikt nedrīkst – ieraugot šo zīmi, viņam jāiet garām. (2.Mozus 12:1—51)

Pēc daudziem gadiem Dieva Dēls tika sists krustā, kļūdams par pilnīgu Dieva Jēru visiem cilvēkiem, lai izvestu viņus no grēka verdzības, kā savulaik caur Mozu Dievs izveda Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības. Šodien Viņa svētās asinis ir uz visu to sirds ailām, kas pieņēmuši Kristu un noticējuši Viņam. Tieši Dieva Dēla asinis aizsargās pestītos no nākotnes bardzības, kad Dievs nāks sodīt zemi. Tā ir zīme, ka šie ļaudis pieder Kristum, jo Viņš par viņiem jau samaksājis.

Ücretsiz ön izlemeyi tamamladınız.