Kitabı oku: «Vienkārši Par Ticību Dievam. Otrais izdevums, pārveidots un papildināts», sayfa 2

5. KĀ UZAICINĀT KRISTU SAVĀ SIRDĪ

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Atklāsmes 3:20)

Kristus arī šodien klaudzina sirdī katram cilvēkam, lai viņu pestītu. Bet viņš respektē jūsu brīvību un nekad neieies jūsu mājā (jūsu sirdī), līdz jūs pats neaicināsiet Viņu ienākt. Lūk, kādēļ ir svarīgi aicināt Viņu skaļā balsī un pasludināt Viņu par Savu Kungu un Pestītāju.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. (Romiešiem 10:9)

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem 10:10)

Kādēļ gan Dievam vajag dzīvot cilvēkā? Vai nepietiek vienkārši ticēt Viņam, lai Viņš būtu kaut kur blakus? Jo, ir rakstīts:

…ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam. (Romiešiem 8:9)

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem 8:11)

Atveriet savas sirds durvis Kungam Jēzum! To izdarīt ir pavisam vienkārši. Pieņemiet lēmumu atdot savu dzīvi Dievam un dedzīgā lūgšanā skaļi lūdziet grēku piedošanu:

Dārgais Jēzu Kristu. Es ilgi maldījos šajā dzīvē bez Tevis un tagad, kā vēl nekad, apzinos, ka es esmu grēcīgs cilvēks. Lūdzu, piedod man visus grēkus. Attīri mani. Pateicos Tev par mīlestību pret mani, ka Tu nomiri krustā par mani, lai gan es to neesmu nopelnījis. Lūdzos Tev šodien, ienāc manā dzīvē, mana sirds ir atvērta Tev. Tu – mans Pestītājs un Dievs. Es vēlos Tev sekot un pazīt Tevi tuvāk, kā savu Draugu. Palīdzi man mainīties, lai manī spīd Tava gaisma. Jēzus Kristus vārdā, Āmen.

Neatkarīgi no tā, vai izjuti kaut ko šajā brīdī, vai nē, vari būt pārliecināts, ka Kungs Jēzus Kristus ir atnācis pie tevis.

6. TICĒT DIEVAM UN BŪT PESTĪTAM

“Kas tic, ka Dievs ir” un “tas, kurš pestīts Dievā”– tas nav viens un tas pats!

Ir cilvēki, kas tic, ka Dievs ir, bet dzīvo grēcīgu dzīvi. Citiem vārdiem, viņu dzīvē Dieva nav, viņi nepazīst Viņu un nerīkojas, kā Dievs to nosaka. Tādi cilvēki nenonāks Debesīs.

Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba 2:19)

Vienkārši ticība, ka Dievs ir, cilvēkus neglābs. Arī dēmoni tic, ka Dievs ir.

Iedomājieties, ka visi vienas pilsētas cilvēki slimoja ar kādu neārstējamu slimību. Ko tik viņi nedarīja, lai izveseļotos, bet nekas viņiem nepalīdzēja. Kādā dienā viņi uzzināja par brīnumzālēm – dzīvā klints avotu, kura ūdens spēj dziedēt jebkuru slimību.

Daļa no viņiem nenoticēja šīm ziņām, sakot, ka tās ir blēņas un tikai nejēgas var ticēt, ka kaut kāds ūdens var viņus dziedināt. Citi noticēja, ka avota ūdens patiesi var būt ārstējošs, bet negāja pēc tā dažādu iemeslu dēļ. Gan vieni, gan otri nepieņēma zāles, un, beigu beigās, tā arī nomira no savas slimības.

Bet bija vēl trešie, kuri noticēja avota ūdens spēkam, aizgāja pēc šī dzīvā klintsavota ūdens un dzēra to. Tikai šie cilvēki tika glābti un izveseļojās.

Tie, kas tic Dievam, bet kas nedzīvo pēc savas ticības un kuriem nav sirdī Kristus, līdzinās tiem, kas noticēja zālēm, kas spēj glābt no slimības, bet tā arī nelieto tās. Neesiet tādi!

Lūk, kādēļ svarīgi ne tikai ticēt Dievam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, bet arī pieņemt Jēzu savā sirdī! Esiet pestīti Jēzū Kristū!

Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.» (Jāņa ev. 4:14)

7. KO NOZĪMĒ PIEDZIMT NO AUGŠIENES

Jēzus atbildēja: «Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.» Nikodēms saka Viņam: «Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?» Jēzus atbildēja: «Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! (Jāņa ev. 3:3—5)

Piedzimšana no augšienes – tā ir jauna cilvēka piedzimšana Svētajā Garā. Tas notiek tad, kad, izdzirdot Dieva aicinājumu no krusta (piemēram, dzirdot vai lasot Dieva Vārdu, vai sajūtot Dieva Mīlestības pieskārienu savā dzīvē, vai caur kādu notikumu un tml.), cilvēks uz to atsaucas ar ticību sirdī, pieņemot Kungu Jēzu Kristu kā vienīgo savas pestīšanas Avotu.

Līdz 17 gadu vecumam es biju ne vienkārši neticīgs cilvēks, bet dziļi pārliecināta ateiste. Es ne tikai nevēlējos zināt neko par Dievu, bet nebaidījos par to drosmīgi apliecināt citiem cilvēkiem. Būdama savam vecumam neatbilstoši nopietna, kas pārcietusi ne mazums nepatikšanu un atraidījumu savā dzīvē, es intuitīvi atšķīru cilvēkos melus un liekulību aiz šķietamā smaida. Neskatoties uz to, es turpināju ticēt labajam, mīlestībai, godīgumam un turpināju tos meklēt šajā pasaulē.

Tikai Dievs nepavisam nebija atbilde uz maniem meklējumiem, bet tieši otrādi – es uzskatīju, ka Viņš vainīgs tajā ļaunumā, ko redzēju sev visapkārt un tādēļ negribēju ar Viņu neko kopēju.

Reiz notika kaut kas neparasts. Un tagad es saprotu, ka tajā dienā Dievs pieskārās man Savā mīlestībā, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pirmo reizi savā mūžā es devos uz dievkalpojumu baznīcā. Bet tikai tādēļ, lai mana klases biedrene, kas vairākkārt turp aicināja, vairs netraucētu mani. Es nodomāju, ja es tagad izpildīšu viņas lūgumu, tad viņa vairs neuzmāksies man ar saviem aicinājumiem. Es pati nevarēju sev izskaidrot, kādēļ vispār piekritu doties viņai līdz.

Pie pašas ieejas uz kāpnēm mūs sagaidīja jauniete, kura plati uzsmaidīja tieši man un vienkārši teica: «Labdien. Priecājamies jūs redzēt». Tajā pat mirklī manī kaut kas sarosījās, it kā kāds būtu manī, ko es tik ilgus gadus sevī slēpu. Acīs neviļus sariesās asaras, un es tik tikko tās spēju savaldīt, lai neviens to neredzētu. Apmulsusi no negaidītajām izjūtām, es atklāju, ka tikko, pirmo reizi, sajutu patiesu uzmanību, bez viltus un samākslota smaida.

Es nevarēju pilnībā izskaidrot, kas notika, bet agrāk savā dzīvē noteikti neko tādu nebiju piedzīvojusi. Arī pēc tam es vairs neesmu izjutusi līdzīgu pārdzīvojumu, kad vēlāk nācu uz baznīcu. Toties tagad es zinu, ka tajā pirmajā dienā Pats Dievs mani sagaidīja pie ieejas baznīcā, man nepazīstamās jaunietes izskatā.

Dievs mani aicināja daudzus gadus, bet es ietiepīgi gāju pretējā virzienā no Viņa. Bet tajā dienā Viņš man pieskārās un, izdzirdējusi Viņa aicinājumu, es pagriezos par 180 grādiem un gāju Viņam pretī. Tas kļuva par sākumu manai piedzimšanai no augšienes.

Nākošais mans solis bija ļaut Dievam ienākt manā dzīvē. Tādēļ es dedzīgi lūdzu grēksūdzes lūgšanu (skat. 5. nodaļu) un aicināju Kungu Jēzu Kristu ienākt manā dzīvē, atverot Viņam plaši savas sirds durvis.

Šis solis nozīmē, ka atradies vēl viens noklīdis cilvēks un atgriezies pie Sava Radītāja. Tādos brīžos visi eņģeļi Debesīs priecājas, jo, kā Bībele saka:

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. (Lūkas ev. 15:7)

Vēl vairāk! Piedzimstot no augšienes, pieņemot Kristu savā dzīvē, mēs kļūstam Dieva bērni, Debesu Ķēniņa bērni:

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa ev. 1:12—13)

Kas gan būtu tālāk jādara Dieva bērniem?

Iepazīt Dievu – Savu Debesu Tēvu, uzturot attiecības ar Viņu. Jo tuvāk cilvēks iepazīst Dievu un Viņa Mīlestību, jo mazāk viņš vēlas grēkot. Jo ikviens grēks centīsies attālināt cilvēku no Dieva, bet Dieva žēlastība palīdzēs viņam negrēkot.

Lai gan ticīgais Kristum glābjas caur žēlastību, tas nenozīmē, ka viņš var turpināt grēkot.

Piedzimstot no augšienes, cilvēks piedzimst kā jauna radība Kristū. Tāds cilvēks nevēlas vairs dzīvot grēcīgu dzīvi!

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2.Korintiešiem 5:17)

8. KRISTĪBAS ŪDENĪ

Pēc piedzimšanas no augšienes, ticīgais cilvēks pieņem kristības ūdenī Jēzus Kristus vārdā. Pašas par sevi šīs kristības nenes pestīšanu, bet tā ir svarīga ticības rīcība, ar kuru cilvēks apzināti un brīvprātīgi apliecina Dievam savu lēmumu dzīvot pēc labākās sirdsapziņas.

Iegremdēšanās ūdenī simbolizē vecā, grēcīgā cilvēka nāvi, kurš līdz tam mirklim dzīvoja miesā. Bet, iznākšana no dzelmes atkal ūdens virspusē, simbolizē Kristus augšāmcelšanos un jauna cilvēka piedzimšanu, kurš tagad dzīvo Garā. Šī darbība ir apliecinājums Dieva un cilvēku priekšā turpmāk dzīvot tīru un svētu dzīvi, norobežojoties no grēka.

Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. (Romiešiem 6:4)

Ar vienām kristībām ūdenī mēs burtiski ietērpjamies Kristū.

Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. (Galatiešiem 3:27)

Tieši tādēļ mazuļu kristības dažās draudzēs netiek uztvertas kā kristības jauna cilvēka piedzimšanai, jo mazulis vēl nav spējīgs ne izteikt savu vēlmi, ne pieņemt lēmumus. Mazuļu kristības ir uztveramas kā mazuļa svētīšana, lai Dievs viņu apsargā un pasargā. Patiesās kristības notiek apzinātā vecumā, kad cilvēks pats apzināti pieņem lēmumu, lai izmainītu savu dzīvi, pagriežoties ar seju pret Dievu un uz visiem laikiem atsakoties no grēka.

Kristības ūdenī – tā ir cilvēka pilnīga iegremdēšanās ūdenī, ne dažu pilienu rasināšana uz viņu. Iegremdēšanās ūdenī simbolizē apbedīšanu, kad mūsu vecā, grēcīgā daba tiek apglabāta. Bet izceļoties no ūdens dziļuma, mēs piedzimstam, augšāmceļamies kā jauns cilvēks Kristū.

Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, (1.Pētera 3:21)

…kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. (Kolosiešiem 2:12)

9. KRISTĪBA SVĒTAJĀ GARĀ

Ko nozīmē kristības Svētajā Garā, par ko runā Jēzus?

Kad Jēzus devās prom Debesīs pie Tēva, tad teica, ka sūtīs uz zemi Mierinātāju, Patiesības Garu. Tas arī notika Vasarsvētku dienā, kad pār mācekļiem nolaidās Svētais Gars, un viņi sāka runāt dažādās valodās (svešās mēlēs).

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.» (Apustuļu darbi 1:8)

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:2—4)

Kristības Svētajā Garā notiek arī šodien. Reizēm ar cilvēku tas var notikt grēku nožēlas laikā, pieņemot Jēzu Kristu par Savu Pestītāju, vai ūdens kristību laikā. Bet visbiežāk tas notiek, kad ticīgie lūdz, uzliekot rokas kādam cilvēkam, lai Svētais Gars nāktu pār viņu. Viena no tādu kristību izpausmēm var būt tas, ka cilvēks sāk runāt svešās valodās (mēlēs) – vai cilvēku, vai eņģeļu. Tādu lūgšanu vēl dēvē par lūgšanu garā, jo šajā brīdī lūdz cilvēka gars, apejot cilvēka saprātu, un vārdos, kurus cilvēks izrunā nezināmajā valodā (mēlēs), saturu ieliek Svētais Gars.

Lielākoties pats cilvēks nesaprot šo valodu, kuru viņš saņem no Gara. Bet viņš var tajā lūgt, kad nezina, par ko lūgt Dievam, vai arī viņam pietrūkst vārdu. Šādas personīgās garā lūgšanas laikā Svētais Gars noskaņo cilvēku no iekšienes, palīdzot cilvēkam savā raksturā arvien vairāk līdzināties Jēzum un lūdzot pilnīgu lūgšanu pēc Dieva Tēva gribas, jo Svētais Gars zina visu. Reizēm kādam dāvana runāt svešās valodās (mēlēs) izpaužas, lai pamācītu visu draudzi izaugsmei, tad cilvēks var lūgt svešā valodā (mēlēs) publiski, bet tādā gadījumā viņam, vai citam cilvēkam, ir jābūt vēl arī iztulkošanas dāvanai (saprotot šo valodu), lai pēc tam izskaidrotu draudzei, ko Dievs saka caur šo lūgšanu svešā valodā (mēlēs), un ar to kalpot cilvēkiem.

Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.

Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem. (Romiešiem 8:26—27)

Svētais Gars – tas ir Dieva Gars, Kristus Gars. Kad cilvēks pirmo reizi piesauc Kungu savā dzīvē, Jēzus Kristus viņa sirdī ienāk ar Svēto Garu, un no tās dienas šis cilvēks ir Pestīts Dievā. Kad cilvēks saņem kristības Svētajā Garā, viņš piepildās ar Kristus Gara spēku ikvienam labam darbam pēc Dieva gribas, lai Dievs varētu caur viņu īstenot to, ko bez Dieva cilvēks nekad nevarētu izdarīt.

Citiem vārdiem sakot, kad Svētais Gars nolaižas pār cilvēku, viņš saņem spēku izdarīt to, kas agrāk viņam nebija piespējams. Vieniem izmaiņas notiek uzreiz, citiem – pakāpeniski, laika gaitā. Bet viennozīmīgi, Svētā Gara spēks palīdz ikvienam kristietim pārvarēt savas vājības, attīstīt saņemtās garīgās dāvanas un pakāpeniski pārveidoties, arvien vairāk savā dzīvē līdzinoties Kristus raksturam.

“Jūsu kristietība neko nav vērta, ja jūs nemaināties”

Kristiešu citāts

Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā. (Galatiešiem 5:25)

Es atceros kā, būdama neticīgs cilvēks, daudzus gadus es centos ar saviem spēkiem risināt mūsu strīdus ar jaunāko brāli. Bet ar viņu strīdējāmies bieži. Viņam sagādāja baudu izvest mani no pacietības, līdz baltkvēlei, tā, ka man gribējās viņu nosist. Kad es sevi pieķēru tādās domās, es šausminājos, izjūtot sevi kā monstru. Kā vien varēju, centos cīnīties ar šo problēmu. Reizēm domās es nolasīju sev veselu lekciju, cik mans brālis ir labs, sirsnīgs un patiesībā nebūt ne slikts zēns. Un tad parādījās mans brālis ar savām ierastajām metodēm pārtraukt manu mieru, un, lai arī kā es centos savaldīties, beigu beigās es neizturēju un uzliesmoju ne pa jokam.

Bet, kad manā sirdī ienāca Kristus un es biju kristīta svētajā Garā, notika brīnums. Manī parādījās piedošanas spēks un spēja saglabāt mieru. Mana brāļa dzēlības pārstāja mani aizskārt. To, ko es agrāk nevarēju izdarīt savā spēkā, izdarīja manī Svētais Gars. Mans brālis apjuka, tomēr vēl arvien centās vēl kādu laiku sasniegt nosprausto mērķi. Redzot reizi no reizes savu centienu nespēku, pakāpeniski pārstāja izteikt man dzēlības. No tā laika mēs vairs nekad nestrīdējāmies.

Bez kristības (piepildīšanas) Svētajā Garā kristietis nekad nevarēs iet savā Dieva pilnībā, kas viņam ir dāvāta caur Kristu. Bet piepildīties ar Svēto Garu nepieciešams pastāvīgi. Tā nav vienreizēja rīcība. Var minēt piemēru ar elektrību. Kad cilvēks pieņem Kristu, Svētais Gars ienāk viņa sirdī, un viņš kļūst par jaunu radību. Tēlaini to var salīdzināt ar uzbūvētu jaunu māju, kurai pievilkti vadi un piegādāta elektrība. Protams, var dzīvot šajā mājā, izmantojot tikai lukturīti, petrolejas lampu un svecīti. Tas ir iespējams, bet tas nebūs efektīvi. Un tas ir kā dzīves veids bez kristībām Svētajā Garā. Bet var pielietot visu elektrības spēka pilnību šajā namā, izmantojot elektrības slēdžus lustrām un gaismekļiem istabās, izmantojot elektriskās rozetes dažādām iekārtām. Un tā būs dzīve visā tās pilnībā, kad visi pieejamie resursi tiek izmantoti atbilstoši mērķim. Tā arī ar Svētā Gara piepildījumu.

Ja jūs vēl neesiet kristījies Svētajā Garā, lūdziet Dievu, lai Viņš To sūta jums. Lūdziet: «Nāc Svētais Gars un piepildi mani».

Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?» (Lūkas ev. 11:13)