Kitabı oku: «Sākt šajā brīdī», sayfa 3

3. nodaļa

Dziju veikala skatlogā blakus stiepļu manekenam, uz kura bija uzvilkta bezpiedurkņu jaciņa, snauda kaķis. Glīti noformēta norāde vēstīja, ka jaciņa adīta no jauktas kokvilnas dzijas Morning Glory. Adījums bija pīņu rakstā. Libija pazina šo rakstu no savas bērnības. Adījumam, pie kura viņa darbojās, kad nomira māte, arī bija pīnes. Libija to džemperi tā arī nekad nepabeidza un nezināja, kas ar to vēlāk noticis. Tēvs vai pamāte noteikti to jau sen izmetusi.

Robinai ieejot veikalā, virs durvīm ieskanējās zvaniņš. Libija juta veikala vilinājumu. Paspērusi pāris soļu, viņa manīja siltu aicinājumu, šķita, ka viņa te ir gaidīta. Viņa joprojām atcerējās pēdējo dzijas veikala apmeklējumu. Toreiz viņa bija kopā ar māti. Vilnas dzija bija izvietota spoži baltos toveros pie sienas. Viss sakārtots pa krāsām, radot fascinējošu mozaīku. Skatīdamās uz sarkanajiem, zaļajiem, dzeltenajiem un zilajiem toņiem, viņa jutās kā hipnotizēta.

Vienā mirklī Libija domās atgriezās agrīnajā tīņa vecumā, kad sēdēja kopā ar māti un centās iemācīties, cik daudz vien iespējams. Viņas māte bija slima, taču drosmīga. Savas dzīves pēdējās nedēļās māte bija pavadījusi ikvienu brīvo minūti kopā ar Libiju, līdz spēki viņu pilnībā atstāja.

Libija neticēja, ka māte neizveseļosies, bet Mollija zināja patiesību. Viņa bija darījusi visu iespējamo, lai dzīves gudrību nodotu vienīgajai meitai. Libija vērīgi klausījās, pūloties iegaumēt pēc iespējas vairāk, pat pierakstot dažas lietas, lai vēlāk neaizmirstu. Mātes pēdējie padomi bija kļuvuši par Libijas mantru.

Uzņemies atbildību par savu dzīvi.

Nebaidies īstenot savus sapņus.

Strādā centīgi un neklausies nevienā, kurš saka, ka tu kaut ko nevari, jo tu vari un tu izdarīsi.

Libiju pārņēma dziļa zaudējuma sajūta. Garās, bez darba pavadītās nedēļas bija nodarījušas postu viņas pašapziņai, iedragājušas pamatus tam, kas veidoja ticību sev. Viņa vēlējās, kaut varētu just mātes roku iedrošinošo apskāvienu, kas uzmundrinātu un dotu spēku virzīties uz priekšu, nevis zaudēt dūšu.

Libija pavērās sev apkārt. Visur veikalā bija mākslinieciski izvietoti adījumu paraugi. Telpas dziļumā atradās garš galds, domājams, nodarbībām. Pie tā sēdēja divas meitenes, gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecas, un izskatījās dziļi iegrimušas sarunā. Šķita, ka viena palīdz otrai.

Robina, kurai nebija laika kavēties, devās tieši pie letes. Sieviete, kas viņu apkalpoja, sasveicinādamās nosauca Robinu vārdā un vaicāja, kā klājas Rutai, viņas mātei. Abas brīdi pļāpāja, kamēr Robina samaksāja par mātei domāto dziju. Iepirkšanās aizņēma mazāk nekā trīs minūtes, un tad Robina pagriezās, lai dotos projām.

– Pierakstīšos sporta zālē pa ceļam no darba un vakarā tev piezvanīšu, – Robina sacīja Libijai, gatavodamās atvērt durvis.

Viņa ieskatījās pulkstenī, saviebās un projām bija.

Libija palika uz vietas kā piekalta.

– Vai varu jums palīdzēt? – vaicāja sieviete aiz letes.

Libija saprata, ka izskatās visai dīvaini.

– Ai, atvainojiet. Negribēju te stāvēt kā flamingo dīķa vidū. Vienkārši nebiju iegriezusies dzijas veikalā jau gadiem ilgi – kopš bērnības.

– Lūdzu, apskatiet visu, ko vien vēlaties.

– Paldies, tā arī darīšu, – Libija sacīja, jūtoties mazliet muļķīgi un neveikli. Viņa nesteidzīgi devās pie vitrīnas un paņēma rokā dzijas kamolu ugunsdzēsēju mašīnas sarkanajā tonī. Izlasījusi etiķeti, viņa ar pārsteigumu atklāja, ka dzija izgatavota no kukurūzas zīda.

– Tas mūsu veikalā ir jaunums, – pārdevēja pastāstīja. – Starp citu, mani sauc Lidija Geca.

– Libija, – viņa sacīja. – Libija Morgana. – Viņa nolika kamolu atpakaļ vitrīnā.

– Mums ir arī dzija, kas izgatavota no sojas. Vēl kāds dzijas veids ir taisīts no piena.

– Vai kāds vēl lieto arī vilnu? – Libija brīnījās, redzot alternatīvo materiālu bagātību. Varbūt īsta vilna vairs nav modē. Lidija pasmaidīja. – Jā, protams. Lielākā daļa dzijas šajā veikalā ir vilna. Tomēr ir daudz dažādu sajaukumu. Adīšanas pasaule pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Jūs būtu pārsteigta.

– Jau tāda esmu.

Lidija neviļus iegrozīja vietā kādu toveri, piekārtojot kamolus.

– Ja jums vajadzīga palīdzība, tikai sakiet.

Libija pamāja un devās dziļāk veikalā, kur sēdēja abas pusaudzes.

– Sveiki, – sacīja viena no meitenēm. – Es esmu Keisija, un tā ir mana mamma. Viņai pieder šis veikals.

– Sveika, Keisij, – Libija uzsmaidīja meitenei. Viņa redzēja, ka Keisija nevis ada, bet tamborē.

Keisija pamanīja Libijas interesi. – Man labāk padodas darbošanās ar tamboradatu nekā ar adāmadatām. Šī ir mana draudzene Ava, es viņai mācu tamborēt.

Ava uz mirkli pacēla galvu, bet neskatījās acīs. – Ko jūs tagad tamborējat? – Libija meitenēm vaicāja.

Keisija izturējās draudzīgi, bet Ava izskatījās kautrīga un norūpējusies. – Mēs gatavojam cepurītes priekšlaikus dzimušiem mazuļiem. Mamma un pārējās adītājas un tamborētājas darina cepurītes mazuļiem Sietlas Sabiedriskajā slimnīcā. Tā atrodas šajā pašā ielā uz centra pusi.

Libija to labi zināja. – Izskatās, ka jums lieliski sanāk.

– Man ne, – Ava ar nokārtu galvu ieteicās. – Mana izskatās kā īsts krāms.

Libija precīzi zināja, kā meitene jūtas. Viņas pašas pirmie mēģinājumi arī bija diezgan briesmīgi. – Es iemācījos adīt, kad biju tavā vecumā, un mani pirmie darbiņi izskatījās briesmīgi. Zini, ko teica mana māte? Viņa sacīja, ka man vispirms jāuzada visi neglītie darbi, pirms es iemācīšos padarīt tos skaistus. – Libija bija vairākas reizes gribējusi mest visu pie malas un neturpināt darbu pie šalles, bet mātes vienkāršie vārdi palīdzēja neatmest pūliņus. Un viņai bija taisnība. Pabeigusi trešo vai ceturto darbu, Libija pamanīja, ka valdziņi un adījums ļoti atšķiras. Kad viņa bija beigusi pirmo, valdziņi bija tik cieši savilkti, ka viņa ar pūlēm varēja pavilkt dziju, lai kustinātu adatas. Pamazām viņa iemācījās atslābināties. Līdz tam brīdim viņa bija uzadījusi šalli, trauku lupatiņu, vēl vienu šalli un sākusi darbu pie vestes. Veste bija izdevusies tīri labi, un viņa to valkāja ar lepnumu.

– Mana māte pagājušajā gadā nomira, – Ava nočukstēja. Viņa pacēla acis, kuras pauda dziļas skumjas.

Libijai kaklā iespiedās kamols. Viņa vēlējās pastāstīt meitenei, ka arī zaudējusi māti tādā vecumā, bet viņa reti par to runāja. Tomēr vārdi izlauzās paši. – Man ļoti žēl; zinu, kā ir zaudēt māti, – viņa nočukstēja. – Mana mamma arī nomira, kad biju aptuveni tavā vecumā.

– Mēs ar Avu turamies kopā, – otra meitene pārtrauca neveiklo klusumu. – Citādi viņai nākas būt kopā ar vecāko brāli, un viņš reizēm ir īsts…

– Keisij, – Lidija uzsauca meitai. – Vai parādīsi Libijai cepurīšu koku?

– Labi, tas atrodas tur. – Keisija nolika savu darbiņu uz galda un aizveda Libiju uz veikala tālāko galu. Kaut kas līdzīgs augstam drēbju pakaramajam ar daudziem īsiem, resniem āķiem bija gandrīz pilnībā noklāts ar neiedomājami sīciņām adītām un tamborētām cepurītēm.

– Tās visas ir domātas priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem, – pusaudze paskaidroja.

Libija nokabināja vienu no cepurītēm un apskatīja to.

– Vai jūs gribētu kādu noadīt? – Keisija jautāja.

Jautājums Libiju pārsteidza nesagatavotu. – Es… es nezinu. Pagājis ilgs laiks, kopš es kaut ko adīju.

– Atsvaidzināt zināšanas neprasīs ilgu laiku.

Libiju uzjautrināja meitenes entuziasms.

– Jums vajadzētu pamēģināt, – Keisija sacīja un atgriezās pie draudzenes.

– Varbūt patiešām.

Libija atgriezās veikala priekšējā daļā, kur īpašniece bija aizņemta ar citas pircējas apkalpošanu. Viņa piegāja pie skatloga un maigi noglāstīja kaķi, tas iemurrājās un žāvādamies izstiepa priekšķepas. Vēlreiz uzmetusi acis veikalam, Libija izgāja ārā. Laiks bija silts un kļuva vēl siltāks.

Tad, iedomājusies, ka Robina varētu atmest ar roku idejai pierakstīties sporta klubā, viņa paķēra tālruni un uzrakstīja draudzenei īsziņu. Tikai tai vajadzēja izklausīties smalki. Plati smaidot, Libija uzdrukāja RESNA un nospieda podziņu “nosūtīt”.

Nepagāja ne minūte, kad Robija atbildēja: RESNA. RESNA. RESNA.

Libija iesmējās un ātri uzrakstīja: VĒL RESNĀKA.

Pēc dažām sekundēm Robina atbildēja ar VISRESNĀKĀ.

Beidzot pacēlusi galvu, viņa pamanīja ziedu veikalu tieši blakus dzijas bodei. To sauca “Sūzenas dārzs”. Uz ietves bija izvietoti trauki ar svaigi grieztiem ziediem. Pēkšņa impulsa vadīta, Libija nopirka baltu un dzeltenu margrietiņu pušķi un iesmējās tā vienīgā iemesla dēļ, ka muļķīgā sarakste ar Robinu bija krietni uzlabojusi garastāvokli. Viņa aiznesa margrietiņas mājās un apmulsusi secināja, ka tur nav nevienas vāzes.

Apgriezusi kātus, viņa ielika ziedus divās augstās ūdens glāzēs. Vienu novietoja uz galda blakus istabas augam, kuru mēģināja atgriezt pie dzīvības, un otru – virtuves galda vidū. Viņa jutās pārsteigta, cik ļoti šī pēcpusdiena bija uzlabojusi garastāvokli.

Līdz nesenam laikam dzīvoklis šķita kas mazliet vairāk par vēl vienu biroju ārpus īstā biroja. Dīvānu derētu atdzīvināt ar dažiem spilveniem, un lielākā daļa sienu bija kailas. Cik sterila gan izskatījās viņas māja! Noteikti nenāktu par ļaunu to mazliet atsvaidzināt. Viņa varētu iegādāties vienu vai divas gleznas. Iesākumam. Idejas varētu smelties, pārlapojot žurnālus.

Libija apstājās dzīvojamās istabas vidū, un pulss sāka sisties ātrāk. Šī bija pirmā reize, kad viņa atgriezās mājās un nekavējoties nemetās pārbaudīt atstātos ziņojumus. Ieraugot sarkanās gaismiņas mirkšķināšanos, sirds sāka sist spēcīgi un ātri. Tas varēja būt uzaicinājums uz darba interviju.

Nospiedusi atskaņošanas pogu, viņa atklāja, ka zvanījusi Robina. – Labi, jau labi. Saņēmu tavu īsziņu. Būšu tur pirmdien piecpadsmit minūtes pāri sešiem. Tā kā tu mani pierunāji, ceru, ka tu arī būsi. Un, – viņa piebilda, – es esmu resnāka par tevi, un punkts.

Libija pasmaidīja. Labi, tagad viņai būs draudzene, ar kuru kopā trenēties.

Tonakt Libija gulēja labāk nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Iemeslu viņa īsti nezināja, ja nu vienīgi palīdzēja lenčs ar Robinu un dzijas veikala apciemojums.

Dzijas veikals… Kaut kas tajā viņu patiešām bija ietekmējis. Libija saprata, kas tieši tas bija. Veikalā viņa bija jutusies tuvāk mātei. Tikko tur iegājusi, viņa juta mierinājumu. Nejaukās balsis galvā, kuras viņa centās apklusināt, pārvērtās neskaidros čukstos.

Piektdienas rītā pēc gājiena uz sporta zāli viņa kā parasti sērfoja internetā, meklējot informāciju par darba iespējām. Pēc tam viņa piezvanīja Sārai, lai uzzinātu jaunumus. Firma bija atlaidusi vēl piecus darbiniekus, un Sārai bija palaimējies, ka viņai vēl joprojām bija darbs. Kad Libija gribēja zināt par pārējiem, viņa uzzināja, ka divus bijušos kolēģus pieņēmušas darbā citas firmas. Pašapziņa uzreiz pārvērtās par dziļu un tumšu šaubu bezdibeni.

Godīgi sakot, viņa patiešām nesaprata, kāpēc citi ir dabūjuši darbu, bet viņa ne. Neviens nestrādāja cītīgāk un ilgākas stundas kā Libija. Neviens. Viņa būtu īsts ieguvums. Jā, labi, viņa nebija piesaistījusi nevienu lielu klientu. Viņai trūka šāda talanta; bet viņa vienalga bija čakla darbiniece – to pierādīja nostrādātās stundas.

Desmitos Libija iegāja dušā un apģērbās. Viņa plānoja atgriezties veikalā un nopirkt dziju, ja Lidijai būs laiks atgādināt adīšanas pamatus. Ilgu laiku tas neprasītu. Viņa bija pārliecināta, ka sāks adīt un atcerēsies valdziņu veidus bez lielām pūlēm; viņa tikai bija aizmirsusi sākumu un nobeigumu. Šķita saistoši, ka būs kāds mērķis, kuram veltīt laiku starp intervijām un darba meklējumiem. Tātad – viņa adīs.

Kad Libija ieradās “Labajā dzijā”, kaķis atkal gozējās skatlogā. Acīmredzot dzīvnieks bija gluži kā veikala iekārtas daļa. Viņa devās iekšā un jutās pārsteigta, neieraugot Lidiju.

– Vai varu palīdzēt? – Sieviete, kura viņu sveicināja, izskatījās aizņemta un nebija ne tuvu tik laipna vai draudzīga kā Lidija.

– Es te biju jau vakar, – Libija paskaidroja. – Satiku Lidiju un Keisiju, un vēl vienu meiteni. Šķiet, viņu sauca Ava.

Otra sieviete tikai cieši skatījās uz viņu, bet neatbildēja.

– Lidija man piedāvāja atgādināt, kā jāada.

– Mana māsa ir laba skolotāja.

– Lidija ir jūsu māsa? – Lai gan abām bija tumši brūni mati un acis, viņas bija tik atšķirīgas, cik vien atšķirīgas divas sievietes var būt. Acīmredzami dažādajam raksturam pievienojās tas, ka Lidija bija maza un smalka, bet viņas māsa – liela auguma un masīviem kauliem.

– Mani sauc Mārgarita, un man bieži nākas ar to sastapties.

– Ar ko sastapties?

– Ar pārsteigumu, kad cilvēki uzzina, ka mēs ar Lidiju esam radinieces. Viņa bērnībā slimoja ar vēzi, un tas, manuprāt, ietekmēja augšanu.

– Ak vai.

– Šorīt viņa aizveda mūsu mammu pie ārsta. Mēs pa kārtai palīdzam mammai.

Libija piegāja priekšlaikus dzimušo mazuļu cepurīšu kokam. – Biju domājusi, ka varētu noadīt cepurīti, bet man nepieciešama neliela palīdzība, lai uzsāktu darbu.

– Es varu palīdzēt. – Mārgarita atstāja savu vietu aiz letes. – Atvainojiet, ja izklausījos nelaipna, bet Lidija daudz labāk saprotas ar cilvēkiem nekā es. Vai jums ir adatas?

– Ā… nē. Patiesībā man būs vajadzīgs viss adīšanai nepieciešamais.

– Nekādu problēmu. – Mārgarita mundrā gaitā izgāja cauri veikalam, savācot dažādas lietas. – Kādas krāsas dziju vēlaties?

– Ak…

– Sārtu, zilu, neitrālu?

– Laikam jau neitrālu. – Libija nespēja tikt līdzi otras sievietes apgriezieniem. Mārgarita paņēma persiku krāsas dzijas kamolu.

– Lidijai labāk patīk musturs, ko ada ar aplī savienotām adatām, bet ir arī cits, kas piemērots taisnām adatām. – Viņa apklusa un palūkojās uz Libiju.

Libija piemiedza acis, īsti nesaprotot, par ko ir runa. – Nezinu, vai jebkad esmu kaut ko adījusi apļa veidā.

– Nekādu problēmu, – Mārgarita sacīja, izņemot no iepakojuma divas taisnas adatas. – Bez dzijas un adatām vēl vajadzēs mērlenti un šķēres.

Labdarības projekta izmaksas strauji auga. – Cik man par to visu kopā būs jāmaksā?

– Mazāk, nekā jūs domājat. Lidija piešķir atlaidi, ja adītājas pērk dziju labdarības projektiem.

– Labi. – Kamēr Mārgarita visu saskaitīja, Libija sadabūja maksājumu karti. – Vai jums šorīt būs laiks man palīdzēt? – Nu viņai bija dzija un adatas, un Libija nevarēja vien sagaidīt, kad varēs sākt.

– Protams.

Veikalā ienāca vēl kāda sieviete, un Mārgarita sasveicinoties sauca viņu vārdā. Libija iekārtojās pie galda telpas dziļumā, kur iepriekšējā dienā bija satikusi Keisiju un Avu, un gaidīja, līdz Mārgarita varēs viņai pievienoties. Ilgi nebija jāgaida. Pircēja precīzi zināja, kas viņai vajadzīgs, iepirkās un projām bija. Mārgarita pievienojās Libijai. – Parasti es tamborēju, – viņa paskaidroja, – bet protu arī adīt. Vislabāk būs sākt ar valdziņu uzmešanu. – Viņa pasniedza Libijai raksta shēmu, kas satilpa uz vienas papīra lapas. Cepurītes attēls bija pabalējis no atkārtotas pārkopēšanas, bet Libijai nešķita, ka tam būtu kāda nozīme.

– Ā… protams… kādu valdziņu uzmešanas veidu vien jūs uzskatāt par piemērotāko. Varbūt jums vislabāk būtu vispirms izlasīt visu pamācību, – Mārgarita ieteica.

– Labi. – Libija pasniedzās pēc papīra lapas. Pamācība patiesībā bija gluži vienkārša.

– Pabeidzāt? Libija pamāja.

Mārgarita izveidoja cilpiņu un uzvēra to uz adatas. Mārgaritai pietika uzmest divus valdziņus, lai Libija atcerētos, kā tas darāms. Ienāca vēl kāda pircēja, un Mārgarita aizgāja. Kad viņa atgriezās, Libija jau bija uzmetusi nepieciešamo valdziņu skaitu.

– Es ieteiktu uzadīt pāris cepurīšu gludajā adījumā, kas nozīmē vienu rindiņu labiski un otru kreiliski. Kad veiksies ar šo paņēmienu, Lidija varēs parādīt, kā adīt aplī vai nu ar zeķu adatām, vai ar divām apaļadāmajām adatām.

Libijai tas mazliet izklausījās pēc ķīniešu ābeces, bet viņa pamāja, it kā būtu sapratusi.

Kad Lidija atgriezās, Libija bija pabeigusi pirmo cepurīti. Keisija atnāca kopā ar draudzeni un, ieraugot Libiju, atplauka platā smaidā. Viņa piesteidzās pie galda.

– Jūs atgriezāties.

Libija pasmaidīja par meitenes dedzību. – Tu mani iedvesmoji.

– Ava atnāks vēlāk. Vai jūs varat palikt ilgāk? Libijai tāpat nebija, kur steigties. – Protams.

– Pasēdēšu kopā ar jums, ja vēlaties. – Keisija atvilka krēslu un apsēdās blakus Libijai. Viņa izņēma iesāktu darbiņu no mugursomas un sāka ap to darboties.

Pēc dažām minūtēm viņām pievienojās Lidija.

– Libij, man prieks, ka atgriezāties. Redzu, ka Mārgarita jau visu sagādājusi.

Viņa pamāja. – Valdziņi gan neizdodas tik līdzeni…

– Atcerieties, ko teicāt Avai, – Keisija atgādināja. – Tas tiešām palīdzēja. Viņa bija gatava mest visu pie malas, un tad jūs sacījāt, ka viņai jānotamborē visi neglītie darbi, līdz izdosies kaut kas skaists. Viņa joprojām gaida skaistos, bet es viņai teicu, ka tie nāks ar laiku.

– Izskatās, ka man arī palikuši nenoadīti daži neglītie, – Libija sacīja un pasmaidīja. Keisija atsmaidīja pretī.

4. nodaļa

Saulainā, agrā pirmdienas rītā Libija sporta kluba vestibilā gaidīja Robinu. Nedēļas nogalē viņas bija turpinājušas apmainīties īsziņām, bet sporta zāli draudzene vairs nebija pieminējusi.

– Nebiju droša, ka tu atnāksi, – Libija atzina, kad Robina ienāca pa durvīm.

Robina, kurai rīti parasti bija grūtākā dienas daļa, par atbildi norūca: – Es arī ne, bet te nu es esmu. – Viņa bija paņēmusi līdzi maiņas apģērbu, tāpēc Libija saprata, ka draudzene pēc treniņa plāno doties taisni uz biroju. Tā arī Libija pati būtu darījusi, ja vien viņai būtu darbs, bet viņai nevajadzēja atgādinājumu, lai atcerētos, ka darba joprojām nav. Taupīgi dzīvojot, atlaišanas kompensācija un bezdarbnieka pabalsts viņai bija ļāvis finansiāli noturēties līdz pat šim laikam, bet drīzumā nāksies ķerties pie iekrājumiem. Doma vien par to viņu šausmināja.

– Ķersimies klāt, – Libija sacīja, nepacietīgi vēlēdamās izrādīt Robinai sporta zāli. Viņas atrada brīvus skapīšus blakus un devās uz zāli. Tik agri no rīta tur bija vēl vairāk cilvēku nekā Libijas ierastajā laikā. Viņas atzīmēja savu vārdu rindā uz trenažieriem un, gaidot, kamēr tie atbrīvosies, izmantoja soļošanas celiņus otrā stāva līmenī. Skrējēji kustējās tik ātri, it kā Libija un Robina stāvētu uz vietas. Libija jautri atgādināja Robinai, ka bruņurupuči vienmēr pārspēj zaķus. Robina par atbildi norūca kaut ko nesaprotamu.

– Es jau esmu nogurusi, – Robina žēlojās, kad viņas atgriezās pirmajā stāvā, lai ķertos pie trenažieriem.

Libija atcerējās, cik nomocīta un sliktā formā viņa bija jutusies pēc pirmās nedēļas, bet neko neteica. Nebija nekādas vajadzības vairot Robinas mazdūšību, pirms viņa vēl bija sākusi trenēties pa īstam.

Libija uzkāpa uz trenažiera, noregulēja programmu un sāka soļot. Dažas pirmās minūtes ātrums bija lēns un viegli pieveicams, pēc tam sekoja grūtāks posms, pamazām kāpinot slodzi. Instruktors noregulēja Robinas trenažieri un pēc dažiem iedrošinošiem vārdiem devās projām.

– Nav nemaz tik traki, – Robina iesaucās, sākot soļot.

Libija pasmaidīja, zinot, kas sekos. – Priecājos, ka tu nolēmi pievienoties.

Robina paskatījās uz viņu un nomurmināja: – Resna.

Libija iesmējās. Viņai patika, ka Robina bija piekritusi. Lai Libiju pašu no agras ierašanās birojā atturētu kaut kas tik nenozīmīgs kā sporta zāle, būtu bijis vajadzīgs vismaz Kongresa lēmums.

– Tas… man palīdzēs… zaudēt svaru… vai ne? – Robina jau izklausījās aizelsusies, bet nebija pagājušas pat piecas minūtes.

– Jā. Es sveru vēl par mārciņu mazāk. – Atklāti sakot, mazāk sāpīgi būtu bijis nokausēt lieko svaru ar lodlampu, bet to viņa Robinai neteica. Gan jau draudzene to sapratīs pati. Tomēr viņa brīnījās, kāpēc tik viegli izdevies pierunāt Robinu kopā trenēties. – Kas tev lika piekrist? – Libija bija paātrinājusi tempu un nu soļoja, cilājot rokas.

– Kam? – Robina jau smagi elsa. – Nākt uz sporta zāli.

– Ak… Es nezinu.

Libija saviebās. Viņa pazina Robinu vai vismaz domāja, ka pazīst. Abas bija tēstas no viena un tā paša koka. Robina neko nedarīja bez iemesla, nezinot galarezultātu. Tad viņai atausa patiesība. Te notika kas vairāk nekā dažu lieku mārciņu izsvīšana. Robina to darīja kāda vīrieša dēļ.

– Tu ar kādu satiecies? – Libija vaicāja, cenšoties izklausīties ikdienišķi.

Robina tik strauji pagrieza galvu uz viņas pusi, ka varēja savainot kaklu. – Nē. Kas tev liek tā domāt?

– Nekas. – Libija nebija droša, vai Robina viņai noticēja. Trenažiera temps bija pieaudzis līdz vieglam riksim, un skriešana padarīja sarunas neiespējamas. Viņa koncentrēja skatienu taisni uz priekšu, nevis uz laika atskaiti, kurā mirkšķinājās programmā palikušās minūtes. Tieši pretī vairāki vīrieši cilāja svarus, bicepsiem piepūlē piepampstot. Tāda uzmanības novēršana viņai derēja. Bija, kur pamielot acis.

Robina un Libija beidza darboties vienlaikus. Libija paķēra dvieli un noslaucīja no sejas sviedrus. Robina izskatījās aptuveni tāpat kā Libija pirmajā treniņu dienā – it kā tūlīt grasītos izvemties.

– Tev viss kārtībā?

Robina stīvi blenza uz viņu. – Tu pieproti mākslīgo elpināšanu, vai ne? – Libija pasmaidīja. – Jā, vidusskolā bija tāda ieskaite.

Viņas iegāja ģērbtuvē un apsēdās uz sola atvilkt elpu.

– Kad tev pēdējo reizi bija randiņš ar kādu? – Robina vaicāja.

Libijai bija jāpadomā. Pēc šķiršanās viņa pārsvarā izvairījās no attiecībām. Tā nebija šķitusi laba ideja, kamēr viņa gatavojās kļūt par partneri, citādi neizbēgami atkārtotos neveiksmīgās laulības problēmas. Toreiz noteikti par ļaunu nāca arī darba laiku nesakritība. Džo strādāja vakara maiņā, bet Libijai bija parasts darbdienas garums, tādējādi viņi reti redzējās. Kad viņa atgriezās no biroja, vīrs jau bija devies uz restorānu. Pēc laiciņa viņi vairāk līdzinājās istabas biedriem nekā mīlētājiem. Mēnešiem ritot, viņu pasaules arvien vairāk attālinājās viena no otras.

Libija dzīvi atcerējās dienu, kad viņa atgriezās mājās un ieraudzīja, ka Džo ir mājās, nevis restorānā. Vispirms viņa priecājās vīru redzēt, bet tad saprata, kāpēc viņš tur ir. Viņš kravāja mantas, lai dotos projām.

– Džo? – viņa vaicāja, tikai ar grūtībām spējot noticēt, ka tas patiešām notiek.

Pat tagad viņa juta, ka šo atmiņu dēļ iekšā viss sažņaudzas. Vīrs uz viņu pat nepaskatījās. Viņš turpināja vākt kopā savas drēbes un personiskās mantas gandrīz vai tā, it kā viņas nemaz nebūtu istabā.

– Ko tu dari? – viņa jautāja.

– Tam tā kā būtu jābūt acīm redzamam. – Viņš turpināja izvairīties no ieskatīšanās acīs, koncentrējies uz kreklu pārlikšanu no skapja uz gultas noliktajā čemodānā. – Nekas nemainīsies, Libij. Tev ir sava dzīve, un man – savējā. Tu to negribi atzīt, tad nāksies man. Tev ir savi sapņi, un tas ir lieliski. Tu esi labākā, bet es esmu parastais puisis Džo, un te es necenšos būt asprātīgs. Es negribu neko vairāk kā sievu un pāris bērneļu.

– Bet, man šķiet, mēs vienojāmies…

Džo viņu pārtrauca. – Tas ir gluži kā rakstīts ar dakšām ūdenī. Tev nekad nebūs laika vienam bērnam, kur nu vēl diviem vai trim.

Viņa jau pavēra muti, lai strīdētos pretī, bet Džo turpināja:

– Ģimene tevi bremzētu. Es neesmu dusmīgs, Libij, patiešām neesmu. Gribu, lai tev ir tas, ko tu vēlies. Bet arī man ir savi sapņi, un mani sapņi ir pretrunā ar tavējiem. Pienācis laiks atzīt, ka mēs nevarēsim dabūt to, ko vēlamies… vismaz ne paliekot kopā.

Viņam bija taisnība, un dziļi sirdī Libija to atzina. Pēc dažiem vārgiem iebildumiem viņa ļāva vīram iet. Redzot, kā Džo izripina čemodānu pa durvīm, šķita, viņas sirds lūzīs.

Viņu šķiršanās droši vien bija viena no draudzīgākajām, kāda jebkad notikusi. Kad viss bija galā, abi kopā ieturēja lenču un pēc tam apskāvās. Libija raudāja viņam uz pleca, un Džo viņu turēja, sev cieši piekļāvis. Tad viņi palaida viens otru vaļā un gāja katrs savā virzienā. Nebija pagājis ne gads, kad viņš apprecējās vēlreiz ar kādu oficianti no tā paša restorāna. Lai gan viņi vairs nesazinājās, Libija vēlēja Džo mīlestību un laimi.

Tas bija pirms trim gadiem. Trim ilgiem gadiem. Viņa nožēloja neizdevušos laulību un vēlāk nodevās karjerai ar vēl lielāku degsmi. Mātes padomi bija ļāvuši tikt galā ar vientulības un zaudējuma sajūtu pēc šķiršanās ar Džo. Iespējams, viņa šajā rītā varētu atskatīties uz sāpīgo laiku un saprast, ka tas bijis tā vērts.

– Randiņš, – viņa atkārtoja. – Tas būs bijis vairāk nekā pirms gada. Kāpēc jautā? – Robina paraustīja plecus. – Un kā ar tevi?

– Vēl senāk.

Libija juta viņai līdzi. – Kāds par tevi interesējas? – Skaidrs, ka Robinai bija iemesls atkal par to ierunāties.

– Vīrietis lai interesētos par mani? – Robina atkārtoja.

– Neesmu gan pamanījusi.

– Bet vai tev kāds patīk? – Libija tincināja.

Robina strauji piecēlās kā rotaļlieta, kas izlec no kārbiņas, un devās uz dušu. – Jāskrien uz darbu.

Tad tā tas bija. Robina bija kādā ieķērusies. Tā, tā, tā. Tas draudzenei nāks par labu. Un viņas bija pietiekami līdzīgas, lai Libija saprastu problēmu: Robinai nebija ne jausmas, kā šajā situācijā rīkoties. Arī Libija to nezinātu. Attiecības bieži vien bija sarežģītas, un iesaistīšanās tajās varēja izrādīties īsta ķēpa. Tam jābūt kādam no Robinas biroja. Lai gan kārdinājums bija liels, Libija nemēģināja uzstāt. Robina pateiks pati, kad būs tam gatava.

Libija paķēra dvieli un sekoja draudzenei uz dušas telpu.

Viņa jau ģērbās, kad Robina iznāca ārā. – Es atgriezos dziju veikalā, – Libija ikdienišķi pavēstīja, aizāķēdama krūšturi.

– Ja? Vai tu kaut ko adi?

– Jā.

– Ko īsti?

– Cepurītes priekšlaikus dzimušiem mazuļiem Sietlas Sabiedriskajā slimnīcā. Piektdienas vakarā noadīju desmit, bet man pietrūka dzijas, tāpēc sestdien aizgāju nopirkt vēl. Nedēļas nogalē noadīju vēl divdesmit.

Robina iesmējās. – Tikpat darbaholiska kā vienmēr. – Viņa paķēra sporta somu. – Līdz trešdienai!

– Atā! – Libija atsaucās.

Libija atgriezās “Labajā dzijā” vēl tajā pašā rītā, bet zīmīte pie durvīm vēstīja, ka veikals pirmdienās ir slēgts. Pamanījusi iekšā kustību, viņa palūkojās skatlogā, piespiedusi degunu pie stikla un salikusi rokas abpus sejai, lai atspīdums netraucētu redzēt. Veikalā viņa ieraudzīja Keisiju un Lidiju.

Keisija viņu pamanīja un piesteidzās atslēgt durvis. – Veikals ir slēgts.

– Pamanīju. Atnācu, lai ienestu uzadītās cepurītes, – Libija paskaidroja. – Tad nu ienākšu rīt.

– Nāciet iekšā, – Lidija aicināja, pievienojusies meitai. – Es tikai kārtoju papīrus, bet Keisija un Ava gatavojās doties uz slimnīcu, lai aiznestu cepurītes.

– Ja gribat, varu iet jums līdzi, – Libija sacīja. Viņa īsti nezināja, kāpēc pieteikusies, bet pēc Lidijas reakcijas secināja, ka viņa priecājas, jo meitenēm turp nevajadzēs iet vienām pašām bez pieaugušā pavadības.

– Tas būtu lieliski.

– Man pašai tas patiktu. – Laika viņai bija diezgan, kāpēc gan neaiziet?

Ava izvairījās skatīties uz viņu, bet, beidzot pacēlusi acis, apveltīja Libiju ar kautrīgu smaidu.

– Mums ir vairāk nekā divsimt cepurīšu, – Keisija lepni paziņoja. – Slimnīca tās ļoti ātri izlieto.

– Manuprāt, viņi dalās cepurītēs ar vairākām citām apkārtnes iestādēm Pjudžitsaunda rajonā, – Lidija paskaidroja. Keisija un Ava sadalīja divos plastmasas maisos salikto nesamo savā starpā.

– Nododiet cepurītes tieši Šeronai Dženingsai trešajā stāvā, – Lidija piekodināja. – Palūdziet, lai administratore paziņo Šeronai, un viņa parūpēsies par caurlaidēm. – Lidija pavadīja viņas līdz durvīm un atvadījās.

Visas trīs devās augšup pa ielu garām ziedu veikalam. Pieaugusi Libija nekad nebija daudz laika pavadījusi kopā ar bērniem, un viņa nezināja, kā uzsākt sarunu. Bet viņai nevajadzēja uztraukties – Keisijai patika pļāpāt.

– Vai zinājāt, ka esmu adoptēta?

– Nezināju, – Libija atbildēja.

– Man bija divpadsmit gadu, kad viņi mani pieņēma. Lidija un Breds gribēja mazu bērniņu, bet tika pie manis. Man ir jaunāks brālītis; viņš nav adoptēts – viņš ir no Breda pirmās laulības. Man ir arī īsts brālis. Šobrīd viņš ir cietumā. Es viņam rakstu, un viņš priecājas, ka man tagad ir ģimene.

– Ai. Vai viņam nav vajadzīgs jurists? – jautāja Libija, un tas tikai daļēji bija domāts kā joks.

Keisija iesmējās, acīmredzot piedāvājums viņai šķita jocīgs. – Tam jau par vēlu. Lī drīzumā atbrīvos, un viņš domā iestāties armijā, ja viņu pieņems. Breds man teica, ka mūsdienās armijā ir augsti standarti un viņi var brāli noraidīt.

– Tev, Ava, arī ir brālis, vai ne? – Libija vaicāja, vēlēdamās sarunā iesaistīt arī otru meiteni.

Ava pamāja.

– Viņš ir divus gadus vecāks un var būt ļoti kaitinošs, – Keisija iestarpināja. – Ava dzīvo pie vecmāmiņas, un vecmāmiņa strādā.

– Tad jau tu lielāko daļu dienas esi viena pati? – Libija pārvērta secinājumu par jautājumu, nolūkodamās uz meiteni. Ava pamāja. – Viņa nāk mājās vēlu vakarā, tāpēc es gatavoju pusdienas.

– Varu derēt, viņa to novērtē. – Pēc mātes nāves Libija bija pārņēmusi pienākumu gatavot maltītes tēvam un sev. Viņas recepšu krājums bija ierobežots, bet tēvs reti kaut ko teica vai iedrošināja. Varbūt tāpēc Libijai nekad nebija paticis darboties virtuvē. Nebija arī vajadzīgs, ņemot vērā, cik lielisks pavārs bija Džo. Ēdienu pārsvarā gatavoja viņš. Pēc šķiršanās viņai pietrūka vīra mājās gatavoto maltīšu gandrīz tikpat ļoti kā paša Džo.

– Vecmamma neko daudz neēd, – Ava piebilda. – Pēc darba viņa iet uz krodziņu izvēdināt galvu kopā ar draugiem.

– Ā. – Libijai nebija ko teikt. Šī skopā informācija tomēr bija daiļrunīga, un viņai radās klusas aizdomas, ka Avas dzīve mājās nebūt nebija lieliska. – Kur ir tavs tēvs?

Ava paraustīja plecus. – Nezinu. Neesmu redzējusi viņu, kopš biju pavisam maza. – Bet viņa arī tagad vēl bija maza.

Slimnīca atradās paugura virsotnē rajonā, kuru dēvēja par Tablešu kalnu, mazliet uz ziemeļiem no Sietlas centra. Pēdējie pāris kvartāli bija stāvs kāpiens kalnā. Vai nu Libija bija labākā formā, nekā pašai šķita, vai cepurītes – smagākas nekā izskatījās, jo šķita, ka Avai ir grūti tikt līdzi viņām ar Keisiju.

Skatienam atklājās Sietlas Sabiedriskās slimnīcas galvenā ieeja. – Vai tu pazīsti Šeronu Dženingsu? – Libija jautāja.

Keisija pamāja. – Es vienreiz biju līdzi mammai, kad viņa nesa cepurītes. Es nerunāju ar Šeronu, bet zinu, kā viņa izskatās.

– Mēs viņu atradīsim, – Libija pārliecināti noteica.

Viņām tuvojoties, slimnīcas stikla durvis automātiski atvērās. Informācijas centrs atradās turpat pie ieejas. Libija gāja pirmā un pagaidīja, līdz sieviete aiz letes beidz runāt pa tālruni.

– Kā varu jums palīdzēt?

– Esam atnākušas, lai nodotu Šeronai Dženingsai jaundzimušo cepurītes, – Libija paskaidroja.

Administratore pierakstīja viņu vārdus un sazinājās ar Šeronu.

– Trešais stāvs, – viņa sacīja, pasniedzot apmeklētāju piespraudes. – Brauciet ar liftu, kas atrodas pa labi.

– Paldies. – Libija aizveda meitenes līdz liftam, nospieda pogu un gaidīja.

Lifts piebrauca, un viņas iekāpa. Tieši pirms durvju aizvēršanās iekāpa kāds ārsts. Viņš palūkojās uz podziņām, bet nevienu nenospieda – acīmredzot viņam bija vajadzīgs tas pats stāvs. Viņš pavērās uz Libiju un tad uz meitenēm, pēc tam atkal uz Libiju. Vīrieša acis nedaudz samiedzās, pirms viņš novērsa skatienu.