Kitabı oku: «Atradene un eņģelis», sayfa 2

– Redzi, arī par tevi viņi dzēra, – Beta čukstēja, – par tevi arī.

– Lai Dievs visiem stāv klāt!

Nepārtrauktais karš bija aiz sevis atstājis tukšumu. Varēja noiet garu ceļa gabalu pa mežiem un purviem un neatrast nevienu cilvēku. Baznīcas bija sagrautas. Dievs bija aizmirsies. Dzīvie domāja, ka viņiem ir paveicies, ja atkal ieraudzīja savējos. Vismaz viņi, tie, kas bija palikuši dzīvi, bija mierinājums sievām, bērniem. Sliktāk bija, ja vīri no kaujas lauka atgriezās sakropļoti. Nebija vairs, kas ar, sēj un maizi gādā. Paši kopjami, paši nasta, kas bija jāvelk dzīvajiem. Tāpēc daudzi vēlāk atrada ceļu uz krogiem, kur nodzēra pēdējo, kas vēl bija. Citi sabēga mežos. Kad cilvēku ķērēji – smeršņiki – tādus noķēra un ieslodzīja pagrabos, kur pēc spīdzināšanas un sakropļošanas viņus gaidīja nāve. Tā jau bija atpestīšana. Asiņainās muguras, sāļas asaras un vaidi, padomju klaušas un klausības, darbs piemājas lauciņos salieca dzīvo ļaužu plecus, kurus iztaisnot neviens vairs nespēja. Bērni skraidīja pusbadā aiz kolhozu zosīm, liellopiem un cūku pulka. Viņi agri kļuva pieauguši. Palīdzot vecākiem izpildīt normas, viņi izauga. Tiklīdz paaugās, tā arī viņiem bija jāiet kolhozu klaušās. Pases viņiem nebija, tāpēc ceļš uz augstām skolām bija slēgts. Tikai retais, izprasot priekšsēdētājam pasi, aizbrauca, lai mācītos. Citus paņēma krievos, un viņi neatgriezās dzimtajā pusē. Palikušie bērni bija vāji, izstīdzējuši, bez apaviem un siltuma ziemā. Viņi mira kā mušas. Cits pēc cita. Gan no pusbada, gan ievazātās tuberkulozes. Ļaudis stāstīja, ka padomju ārsti speciāli potē bērnus, lai tie ātrāk mirtu. Tā T. ciemā no katriem desmit bērniem nomira četri. Kādā ģimenē, kurā auga dvīnītes, pēc šo “speciālistu” apmeklējuma viena no māsiņām drīz vien nomira. Bet otra ilgi cīnījās ar slimību. Un tomēr to pārvarēja.

– Mežoņi! – Mārtiņš nočukstēja.

Laikam jau kritušajiem bija labāk. Viņu acis gan ir smilšu aizbērtas, taču viņu dvēselēm, no debess augstumiem raugoties uz iepriekšējo dzīvi, šķiet, ka atrodas paradīzē, kur laiks un mūžība elpo vienā ritmā. Tur nav kungu, nav karu. Tur bija iestājies miers un mīlestība, kas elpo vienā ritmā ar zvaigznēm.

PĒC TRIM GADIEM

Laiks tecēja kā strautiņš, kas, izspraucies no zemes, skaļi pieteica savu esību.

Bija aiztecējuši trīs gadi. Tovasar valdīja sutīgs bula laiks. Pat zāle, pieplakusi pie zemes, meklēja dzestrumu. Bāli zilās debesis spieda pie zemes cilvēkus, lopiņus. Pat pie būdas piesietais suns, izkārpījis tur augošās nātres, atlaidās vēsajā bedrē. Viņš gulēja un, mēli izkāris, smagi elpoja. Nekas neliecināja, ka drīz būs lietus. Vienīgi bites zumēja. Tās čakli vāca medu un priecājās par ziediem dārzos un pļavās. Vienīgi pamalē virs meža rādījās tāda kā pelēcīga strīpiņa, liekot domāt, ka vakarā līs. Vīri un sievas, paņēmuši dakšas un grābekļus, steidzās savākt nopļauto sienu un salikt zārdos. “Jāpasteidzas, citādi viss darbs vējā,” ikviens domāja.

Jā, pievakarē uznāca spēcīgs vējš, kas visas debesis pārklāja ar melnu lakatu. Lieli, balti krusas graudi kapāja ziedus. Dažs krusas grauds bija pat palielas olas lielumā. Tās sitās mājas logu rūtīs. Šķita, ka viss sabirs un sašķīdīs.

– Beta, Beta! Ū-ū! – kāda sievietes balss aiz bērziem ūjināja. – Kur tu esi, meitiņ? – viņa sauca.

– Es te, vecmāmiņ, – maza, netīra, sapinkojusies, gaišmataina meitenīte atsaucās no meldrāja pie pirts.

– Ko tu tur dari šitādā laikā pie tā dīķa? Vēl noslīksi, – rādamās viņai tuvojās paveca sieva. – Tā var iekrist ūdenī. Kur ir zosis?

– Zosis ir tur. – Meitene rādīja krūmu virzienā. – Ļaunais vanags tur viņām neuzbruks. Es to zinu.

– Labi, labi, meitiņ. Tu taču esi galīgi slapja. Skrien uz māju! Es pati tās aizdzīšu uz kūti. Bet steidzīgi! Tevi tur gaida. – Aiz kalmēm parādījās vēl viena dūšīga sieva strīpainos brunčos, baltā blūzē un basām, dubļainām kājām. Tā ir vecā tantiņa Anna, kuru pirms pāris gadiem kara vējš bija atpūtis uz tēvu dzimteni. Dzimteni, kuru viņa kā pa miglu atcerējās no tiem laikiem, kad pati vēl bija sprigans skuķēns.

– Cik reizes man un saimniecei jāsaka, ka pie dīķa nav jālien! – Viņa viegli uzpliķēja pa meitenes dupsi. – Pagaidi, es tevi mazliet notīrīšu. Saslapinājusi plaukstu dīķī, viņa nomazgāja mazās muti un degunu. Tad noslaucīja rokas savā priekšautā. – Re, kā piekusu. Mazliet apsēdīšos, tad arī iešu. – Bet, tu, mazo dadzīti, tagad skrien uz sētu! Tur tevi gaida.

– Kas mani gaida, veco tantiņ?

– Tad jau redzēsi. Skrien, mazulīt! – Vecenīte apsēdās un slaucīja no pieres sviedrus.

– Anna, tev arī jāiet. Aizdzen tās zosis un nāc! – otra sieva teica.

– Labi! Labi! – Vecā Annas tante, paņēmusi stibu, lēnām dzina klaigātājas uz mājas pusi.

Tikmēr mazā kā vējš trauca uz māju. Viņas līkās, mazās kājas pinās garajā zālē. Brīdi pa brīdim viņa pakrita, tad piecēlās un aizelsusies ieskrēja pagalmā. Tur, sētā pie mājas sliekšņa, stāvēja sveši cilvēki. Bella izbijusies aizslēpās aiz koka un skatījās uz viņiem. Sveši ļaudis reti parādījās šajā sētā. To meitene zināja. Vienīgi priekšsēdētājs un brigadieris bija bieži viesi. Šie te nebija redzēti.

– Manu Eņģel, kas man tagad jādara? – meitene aizelsusies prasīja blakus stāvošajam Eņģelim.

– Tagad tev jāiet pie viņiem, pie tās sievietes melnajā ādas jakā, – Eņģelis čukstēja ausī.

– Nē! – meitene izbijusies teica. – Man no viņas bail. – Viņa izskatās dusmīga.

– Viņa tev neko sliktu nedarīs, – Eņģelis iedrošināja.

– Arī nepērs?

– Nē! – Eņģelis domīgi atbildēja. – Nē!

– Man bail, ka es to sievieti nosmērēšu. Viņa ir tik balta, bet es… – Nebaidies! Viņa tevi nomazgās, sasukās, iedos skaistas drēbes. Tagad Tu brauksi uz lielu māju ar daudzām istabām. Tur tu rotaļāsies ar bērniem. Tādiem pašiem kā tu, mana mīļā, mazā skrandainīte. – Eņģelis noglauda viņas galvu. – Tagad ej! Tikai neaizmirsti pateikt labu dienu.

– Kā viņa mani atrada?

– Droši vien žagatas nožadzināja.

Beta uzmanīgi tuvojās sievietei. – Labu dienu! – tik tikko noskanēja trīcoša balss. Viņai patiešām bija bail no svešiniekiem. Tie izskatījās tādi savādi. Rupjām, sasārtušām sejām. Tērpušies melnās ādas jakās. Acis šaudījās uz visām pusēm, it kā ko meklētu.

Pa to laiku pagalmā ienāca arī sieva, kurā jaušams saimnieces gars.

– Saimniec, kāpēc meitene apģērbta vecās drēbēs? Vai viņai nekā cita nav? – sieviete ierunājās. Balss metāliski cieta. Acis atgādināja sastingušu mēnesi. Tajās nebija nekāda siltuma.

Saimniece nodrebēja. – Piedodiet! Vēl neesam paguvuši viņai neko nopirkt. Tikai tas, kas no bērnunama. Mums jāpilda uzdotās normas. Te esam uz lauka, te mežā. Nepaspējām. Pilsētā otrreiz neesam bijuši.

– Kāpēc tad ņēmāt to bērnu?

– Sagadīšanās. Braucām uz tirgu. Iznāca braukt garām bērnunamam. Bet tur tie bērniņi audzinātāju pavadībā tā rāmi gāja pa ceļa maliņu. Pastaigājās. Tad viena meitiņa izskrēja no rindas. Ar līkām kājiņām, izspūrusi. Maziņa, maziņa. Mūs ieraudzījusi, viņa tikai sauca: “Mamma, mamma!” Sirds sarāvās. Manējie aizgāja bojā jau kara sākumā pēc tās lielās bumbošanas, kad jūs mūs atbrīvojāt. Es izkāpu no ratiem un kājas pašas aiznesa pie bērniņa. Ne es biju domājusi, ne arī uzreiz gribēju ņemt kādu mazuli, bet viņa pielipa kā dadzītis pie manis un stingri ar rociņām turējās brunčos un lūdzošām acīm skatījās uz augšu man sejā. Man sažņaudzās sirds.

“Mamma! Mamma!” toreiz meitenīte sauca.

Ko man bija darīt? Teicu, ka esmu mamma. Tie darbinieki ātri nokārtoja papīrus un ļāva man viņu paņemt. Mēs gribējām tikai labu. Šeit viņa vismaz ir paēdusi. Izskrējusies pa svaigu gaisu. Kas viņu gaidīja tur pilsētā? Nekas! Meitēns gan ir slims ar rahītu, bet mums ir kaza. Vecmāmiņa Anna slauc, un bērnam vienmēr ir silts kazas piens.

Atbraucēja iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”

Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.

– Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.

– Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.

– Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.

– Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.

– Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.

Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.

“Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”

– Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.

– Nē!

– Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.

– Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.

– Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.

– Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.

– Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.

– Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.

– Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?

– Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.

– Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.

– Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.

Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.

– Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.

– Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.

Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.

– Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.

– Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās tāds kā neizgulējies. Zem acīm tumši maisiņi. Arī seja pelēka.

Beta ar vecmāmiņu Annu sēdēja uz sola netālu no atvērtā loga. Pa to nāca smirdīga dvinga. Viens no atbraucējiem uztina no saplēstas avīzes ļuļķi un, nemitīgi klepodams, pīpēja.

– Vecmāmiņ, ko viņi no mums grib?

– Nezinu, bērns, laikam ēst.

– Tev viņi patīk? – mazā ziņkārīgi noprasīja. – Nē! – vecmāmuļa Anna klusītēm atsaucās.

Betai liekas, ka tā svešā sieviete veco tantiņu pazīst.

– Veco tantiņ, vai tu zini, kas tā par tanti Mirdzu? Viņa sēž onkulim klēpī.

– Kā tu zini?

– Re, loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.

Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.

– Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.

Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.

– Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.

– Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.

Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”

Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!

– Apžēliņ! Meitene vēl tik maza. Viņai būs ceļā grūti. – Vecā sieviete sasita plaukstas. – Pažēlojiet! Mums te ir kaza. Viņai katru dienu jādzer kazas piens, lai kājiņas iztaisnotos. Arī pirtiņā mums ir siltums.

– Mēs viņai to kazu dabūsim.

– Jā, parādi vispirms, kur viņa līdz šim dzīvoja? – Biedrene sekoja līdzi vecajai pirts sieviņai. – Tur, pirtiņā, kopā ar mani viņa arī dzīvoja, – pirts sieviņa klusām teica. – Salmos, tur ir silti. Vēl paklājam apakšā paladziņu, virsū sedziņu. Mēs abas labi saprotamies. Viena veca, otra maza. Saimniece atvēl mums maizīti, reizēm piena krūzīti vai sūkalas. Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.

– Kāpēc nedzīvojāt istabā?

– Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.

– Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.

– Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.

– Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.

– Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?

– Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.

– Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?

– Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.

Man tikai šis tas jāpalīdz.

– Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.

– Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?

– Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.

– Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?

– Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.

Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.

– Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.

– Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?

– Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.

– Ko?

– Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?

– Ko?

– Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.

– Kur viņas palika?

– Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.

– Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?

– Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.

– Kāpēc tad atstāji?

– Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.

– Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?

– Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.

– Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?

– Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.

– Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.

– Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.

– Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei, lai novēro, pie kuras kāds varētu atnākt. Sterva! – viņš vēlreiz nošņācās.

– Es to liku darīt. Bet tie ieradās naktī. Man ilgi sāpēja sirds, – Mirdza teica. – Ilgi. Vari man ticēt, Robčik. – viņa apgalvoja.

– Tev? Un sāpēja sirds? Nevar būt! Vai tev tā maz ir? Cik tu savējo nomušīji? Nezini?

– Tie bija arī tavējie, Robert. Tu teici, lai taisu abortu. Es to arī darīju.

– Vai tādai var ticēt? – Jēkabs nomeimuroja uz soliņa. – Viņa taču ir īsta kuce. Cik bērnu, tik abortu.

– Es visu laiku domāju par to bērnu, kas ar viņu notiks?

– Jēpi, tu dzirdi? – viņš atkal uzrunāja biedru.

– Dzirdu, jau dzirdu. Mirdza, būs jāpainteresējas partkomā, no kurienes tu… Vai tavā lietiņā kaut kas nesmird?

Sieviete nobijusies klusu izdvesa: – Nē! Esmu tīra kā kristāls. – Robčik, pastāsti viņam. Mēs taču abi kopā uz šejieni atbraucām pēc kara. Abi no vienas sādžas. Abus partija atsūtīja ieviest te kārtību un pāraudzināt šejienes cilvēkus. Ko viņi zina no komunisma? Nekā. Re, pēc tām izvešanām visi sastājās kolhozos. Partijas griba ir jāpilda. Kā māca diženais vadonis, atjaunot, uzcelt no jauna fašistu nopostīto ir mūsu galvenais uzdevums. – Viņa pagriezās pret meiteni, kura visu laiku, mutīti atvērusi, uzmanīgi klausījās sarunā. Vecmāmiņa Anna gan reiz bija teikusi, ka nedrīkst klausīties pieaugušo sarunās, bet tagad drīkstēja darīt visu. Arī šaut drīkst. Pif, paf, un cilvēka vairs nav. Ieroc zemē kā putniņu, kurš nokritis tieši no debesīm.

– Tu dzirdēji, mazā? – Sieviete sapurināja Betas plecus.

– Jā! – Meitene palocīja galvu un skatījās uz augšu. – Dlīkst pif, paf un…

– Stulbais skuķis! – Mirdza nošņācās. – Gan es tevi pāraudzināšu, bandītēn.

– Jā, tante bantīte, – mazā nopietni atbildēja, un abi vīrieši smējās.

– Tu dzirdēji, tante bantīte? Nu i skuķis! Knapi runā un jau apsaukājas. Bantīte…

– Abas brauksiet pie manis, – viņa nosarkusi vēlreiz nošņāca. Bet mazā, ieķērusies vecās Annas rokās, cieši piespiedās pie viņas krūtīm. Viņai bija bail no svešinieces.

– Re, kāda sagadīšanās! Nejauši iebraucām svešā sētā un es vienā mirklī tieku pie meitas. Robert, vai dzirdi? Pie mūsu meitas.

Viņa ir te. Tā ir viņa.

– Ne es viņu perēju, ne audzināšu, – Roberts nospļāvās un piegāja pie ratiem. – Vari meklēt kādu citu muļķi.

– Robčik, tu taču solīji? Atceries, kad dzīvojām sādžā. Tu mani toreiz izvilki no akas, – Mirdza raudulīgi lūdzās. – Tu solīji, ka mīlēsi mani.

– Solīt jau solīju. Toreiz tu biji citāda, bet tagad negribu. Izjājusies ar visiem un visādiem. Man bojāta prece nav vajadzīga. Jēkab Ivanovič, taisamies! Un, tu arī – viņš pavēlēja vecajai tantiņai. – Jūs abas veiklāk! Vairs nav laika.

Pēc pusstundas rati izripoja no sētas ar pieciem braucējiem. Viens gan nebija redzams. Tas rātni sēdēja vecenītes klēpī un vēroja kokus, putnus, zāli. Betai šķita, ka visskaistākie ir mākoņi. Kā tikai tur nebija! Pūkaini sunīši, zaķēni. Pat lāči.

Pēc neilga laika mazā skrandu Beta saldi iemiga sēdekļa aizmugurē, vecās tantiņas Annas sačervelējušajās rokās un nemaz nejuta, ka viņai iesākusies jauna dzīve, kurā galvenā noteicēja ir un būs mamma Mirdza, kuras nekad nebūs mājās. Viņu partija aicināja strādāt MTS-ā, tāpēc viņa tur bija vienmēr. Pie tāda nenormēta darba viņa bija pieradusi. Reiz, kad tur, Krievijā, likvidēja latviešus, Mirdza aizbēga uz pilsētu un iestājās tehnikumā, kur apguva lauksaimniecību. Pa to laiku padomju vara nošāva viņas brāļus, tēvu apcietināja, māte nomira badā, bet Mirdza, tiklīdz beidzās mācības, saņēma norīkojumu darbam čekā. Arī Roberts tika norīkots tajā pašā kantorī. Tur abi kļuva par mīļākajiem. Vēlāk viņiem pievienojās Jakobs jeb Jēkabs. Viņi ķēra šķiras ienaidniekus un ekonomiskos noziedzniekus. No šīs trijotnes daudzi baidījās. Mirdza mēdza teikt – ja baidās, tātad ciena. Pārtika gan bija visai trūcīga. Bet to atsvēra biežā ciemošanās pie kaimiņiem, kuri negaidītos viesus vienmēr uzcienāja ar to, kas nu bija. Ar kāpostiem, degvīnu. Un tad atnāca karš. Nu jau oda pēc asinīm. Bruņojušies ar revolveriem, viņi trieca bijušos dzimtenes nodevējus, kulakus no lēģeriem un cietumiem, bez ieročiem uz frontes pirmajām līnijām. Nē! Šautenes bija. Uz trim viena. Lai izpērk grēkus! Par to viņus Staļina tētiņš apbalvoja ar mirdzošām medaļām un ordeņiem. Arī Mirdza bija izpelnījusies bļembukus. Viņa gan tos nenēsāja. Nebija, kur izrādīties. Taču MTS baļļukos viņa tos pielika pie vienīgās kleitas un noslēpumaini, indīgi smaidīja. “Redzat, kas es esmu! Par mani neviens nedrīkst smīkņāt.”

Mājās viņa parasti pārradās vēlās vakara stundās, kad Beta jau gulēja, bet ar veco tantiņu sarunas nevedās. Vecā tantiņa nesaprata radinieci. Viņa bija daudz pieredzējusi, daudz zaudējusi un par padomju varu neko labu nedomāja. Viņa bija laimīga, ja varēja ko labu kādam izdarīt. Tagad negaidīti mazā meitene kļuvusi par viņas mīluli un lolojumu.

Betas dienas vairāk ritēja pie vecās Annas tantes, kur viņa kopā ar pārējiem mājas bērniem palīdzēja dziju tīt kamoliņos, tumšajos vakaros uzraudzīja petrolejas lampu un klausījās pasakas. Tantei Annai to bija daudz. Vesela pūralāde. Gan par milžiem, gan bārenītēm un princesēm.

Reizēm, kad sirds pilna, vecā tantiņa stāstīja par saviem bērniem – trim puikām un vienu meitiņu. Toreiz, kad viņa vēl bijusi jauna, stalta, skaista un dzīvoja kopā ar bērniem un vīru bijušajā Vitebskas guberņā, viņiem bijusi sava mājiņa un dārzs. Gan viņai, gan vīram spēks vēl bija kaulos. Strādāja no rīta līdz vakaram gan kolhoza laukos, gan vakara stundās rāvās vai pušu savā mazajā lauciņā, lai tikai visi būtu paēduši.

Kad bērni paaugās, visi bija lieli palīgi. Visi prata strādāt. Gan art, gan sēt. Neviens no darba nebaidījās, tāpēc maize un putra vienmēr bija uz galda, bet svētku reizēs lielā māla bļodā kārdinoši smaržoja gaļa. Vēlāk, kad dēli izauga par skaistiem puišiem, bet meita par skaistu jaunavu, ne viens vien precinieks nolūkojās glītajā meitenē, kas dziedāja gan ganu gaitās iedama, gan govis slaukdama. Un tad atnāca nelaime. Kādu nakti viņu mājā ielauzās bruņoti vīri ar sarkanu apsēju ap vienu roku. Tas bija toreiz, kad kādā tur gadā vai nu nošāva, vai noindēja lielu biedru. Ļaunas mēles melsa, ka vainīgs esot pats biedrs Josifs, kuram ejot grūti. Visu laiku jādomā par kulakiem, kas nedod maizi, un par bērniem, kuriem jāizaug tik lieliem, lai varētu noturēt rokās šautenes. Tās varot noturēt tikai stiprie, tāpēc daudz jāēd. Taču maizes ar katru dienu kļuva arvien mazāk un mazāk. Tāpēc Staļins, kurš domāja par bērniem, nolēma uzcelt tik daudz fabriku, lai tajās visu vajadzīgo saražotu – šautenes, lielgabalus, vilcienus un citas labas lietas, kas vajadzīgas karam.

– Veco tantiņ, kas ir karš? – bērni prasīja.

– Karš ir laiks, kad daudzus nošauj. Bērni paliek bez saviem tētiem.

– Vai man arī bija tētis? – mazā Beta tincināja.

– Kā tad citādi! Tev noteikti bija tētis.

– Mamma Mirdza teica, ka viņu nošāva vācieši. Viņš bija lidotājs. Un viņam bija tik daudz ordeņu! Tik daudz… – Beta izplēta rokas, ka vecā Annas tante iesmējās. – Droši vien? – viņa saminstinājās. – Droši vien, bet, Betiņ, mēs pirmīt runājām par darbiņu.

– Jā, jā! Es tev prasīju, kas tanīs lielajās mājās strādāja? – meitene atgādināja. – Tu teici to svešo vārdu – raž…

– Ražoja, – tantiņa vēlreiz atkārtoja.

– Jā! Jā! – meitene uzgavilēja. – Bet, kas ražoja tos lielgabalus?

– Protams, strādnieki, kuru bija daudz, daudz. Tieši no zemajām būdiņām viņus par brīvu aizveda uz Sibīriju svaigā gaisā. Arī latvieši, kuri bija piedalījušies revolūcijā, nonāca vergu nometnēs. Arī manu brāli aizsūtīja pie baltajiem lāčiem.

– Tur dzīvo lāči?

– Jā, brūnie. – Bet baltie?

– Tie vēl tālāk ziemeļos, kur ir tikai ledus kalni.

Mazā meitene, kas sēdēja uz nelielās taburetes, to nesaprata, tāpēc katru reizi uzdeva kādu jautājumu.

– Vecmāmiņ, kas ir levolūcija?

– Meitiņ, tas ir briesmīgs notikums. Toreiz, kad biju vēl jauna, nogāza krievu caru un varu sagrāba tie, kas negribēja strādāt, bet tikai šaut.

– Vecmāmiņ, tu teici, ka bez darbiņa nebūšot maizītes, – meitene dziļdomīgi noteica.

– Nebija jau arī. Atceries, es tev stāstīju, ka mūsu mājā ienāca onkuļi ar šautenēm un nozaga mūsu maizīti, arī to, kas bija pagrabā nolikts ziemai. Neko neatstāja. Pat maizes doniņu bērniem atņēma. Mans Arnoldiņš turēja rociņā pēdējo kancīti. Kāds bārdains vīrs to izrāva, nosvieda zemē un uzmina ar kāju.

Betiņa sastinga. – Un šitā viņi dalīja al maizīti?

– Jā, bērniņ, tā bija. Tikai mammai nestāsti. Tad viņa paliks dusmīga.

– Es viņai neko neteikšu! – meitene piecēlās un apvija rociņas ap vecās sievietes kaklu un bučoja, bučoja viņu. – Es tevi mīlu!

– Es tevi arī, manu mazo meitentiņ. – Tā viņas abas pieglaudušās labu brīdi sēdēja, līdz vecmāmiņa atcerējās par dzijas kamoliņiem. Bet Betiņa sastingusi sēdēja un atkal kaut ko domāja.

– Vecmāmiņ, ko jūs ēdāt?

– Visu ko. Bērni salasīja balandas, gārsu, nātres un citas zālītes.

Es vārīju balandu zupu.

– Vai tev galšoja?

– Nē, bet visiem gribējās ēst, jo iestājās bads. Cepu kliju maizīti, klāt piecepu pat skaidas. Nedaudz, tomēr.

Betiņa atkal sastinga. – Vecmāmiņ, es to saplotu. Kad man dažreiz nebija, ko ēst bēlnunamā, mums deva putlu un tēju. Tēju gan valējām dzelt, cik glibas. Putlu nē. To ēda tantes baltos ķiteļos. Viņas to putlu pat nesa uz mājām.

– Kā tu to zini?

– Ledzēju.

– Nabaga bērns. – Vecās tantiņas sastrādātā roka noglāstīja bērna galviņu.

– Tu pati esi nabaga! – Beta teica.

– Kāpēc tu tā domā?

– Tev nebija, ko ēst, – mazā attrauca un pieglaudās pie vecās sievietes krūtīm.

– Vecmāmiņ, vai tu vēl ko pastāstīsi?

– Jā, mīlulīt. Lai gan tu vēl esi ļoti maziņa. Varbūt tu mani sapratīsi. – Varēja manīt, ka vecenītei ļoti gribas kādam izstāstīt savu sāpi.

– Un tad, sākās karš. Arī dēliņi karoja katrs savā pusē. Viens krita par krieviem un Staļinu. Otrs nokļuva vācu gūstā, kur paņemts vlasoviešos. No tā laika viņu saukuši par Ivanu. Par trešo nav nekādu ziņu. Kāds izbijis karotājs, bez vienas rokas, stāstīja, ka Pēterītis aizsūtīts uz tālo Prūsiju, uz Kēnigsbergu. Krievi to pilsētu vēlāk nosauca par Kaļiņingradu. Arī vīru nogalināja svešinieki. Vienīgo meitu par sievu apņēma kāds traks krievs, kas viņu dauzīja kā tādu pelavu maisu, līdz pats kaut kur pazuda.

– Kul? – meitene taujāja.

– Neviens to nevarēja pateikt. Stāsta, ka viņš apzadzis kādu lielu virsnieku. Varbūt kādā Sibīrijas lēģerī baro utis. Kaut viņš neatgrieztos! – vecā Annas tante pikti meta krustu un raudādama lūdza Dievu. Mazā Beta klausījās vecās tantiņas stāstījumos, nometās ceļos un, nu raudāja abas kopā.

– Eņģelīti, manu Eņģeli, kāpēc Dievs viņai nepalīdzēja? Kāpēc bija tas nolādētais kalš? Kāpēc? – nakts tumsā viņa sauc savu glābēju. – Kāpēc?

– Cilvēku ir daudz, bet Viņš ir viens, – Eņģelis čukst pie auss.

– Kas viens?

– Dievs ir viens.

– Bet tu?

– Tad es vēl nebiju Eņģelis.

– Kas tu biji?

– Es biju cilvēks.

– Kad es nomilšu, tad es alī būšu Eņģelis?

– Jā, ja tu būsi laba.

– Kā laba?

– Tā, – Eņģelis gluži kā tauriņš izpleš spārnus un ar vienu apsedz meiteni.

Kādu laiku istabā valda pilnīgs klusums.

– Manu Eņģelīt, – mazais cilvēka bērns to atkal uzrunā, – kas ir labs?

– Labs? – Eņģelis brīdi domā. – Es domāju, ka to nevar sataustīt ar rokām. To var salīdzināt. Pasaulē ir tik daudz kā slikta, bet pretī labs. Paskaties – vai karš ir labi?

– Nē, – meitene atbild. – Kalā sit visus nost. Visus, tu dzirdi? Visus. Tā teica vecā tantiņa. Un, tad aplok.

– Tātad? To tu jau zini, kas ir slikti?

– Bet, es tev plasīju, kas ir labs? – jautāja meitene.

– Labi ir tad, ja cilvēkiem nav jākaro. Labi, ja netrūkst maizītes. Tas ir labi, vai ne? Labi, ja tu izdari otram kaut ko labu.

– Jā, tad il labi. Bet ja pāri nodara kaķītim, sunītim? – mazā nebeidza tincināt.

– Tad tas arī ir slikti. Visi, kas cieš no ļauniem cilvēkiem, kam sāp, arī dzīvniekiem, iet slikti. Betiņ, guli mazulīt. Tu par daudz domā. Tev tagad jāatpūšas, jāuzkrāj spēki jaunai dienai. Tagad aizmiedz. Rīt tev būs daudz darbiņa.

Pagāja mēnesis, gads, divi gadi. Betai jau apritējušas četras vasaras. Tagad viņa var kustēties kā zālīte vējā. Ripot kā kastanītis rudenī. Taču te, šajā istabā, zālītes nav. Beta kopā ar mammu dzīvo kādā koka divstāvu mājā. Vecā tantiņa aizbraukusi kaut kur tālu, tālu. Mamma teica, ka viņai jāauklē mazbērniņš. Tas ir, dēla meitiņa. Tagad Beta tiešām ir liela un viena. Viņa stāv pie neliela netīra loga, kas aplipis ar mušām un zirnekļiem, un skatās, ka pagalmā ir bērni. Meitene arī grib tur, bet durvis ir ciet. Viņa vēl atceras veco tantiņu, kura kaut kur izkāpa ar lielu somu, mašīnu, ar kuru brauca uz šejieni, un mammu, kas smaidot stāstīja, cik Betai būs labi pilsētā. Tur būšot jūra un daudz, daudz cilvēku. Mamma, kā parasti, meloja. Beta zina, ka melot ir slikti. Tā teica vecā tantiņa. Jūra ir kaut kur. To viņa neredz. Tikai kaijas reizēm pārlido pāri mājai. Meitene ieraujas stūrītī pie loga un skatās ārā. Tur bērni spēlējas smilšu kastē. Beta arī tur grib, bet durvis ir aizslēgtas. Tāpēc viņa nekur netiek, bet mamma būs vēlu vakarā.