Kitabı oku: «Atradene un eņģelis», sayfa 4

– Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?

– Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.

– Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.

– Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.

Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.

Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.

– Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.

– Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.

Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.

– Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.

Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.

– Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?

– Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.

Viņa mirdzošām acīm skatās tantes grumbu izvagotajā sejā.

Almas tante piešļūc pie viena no plauktiem, no kurienes izvelk lielu grāmatu. – Te ir, ja gribi paskatīties. – Beta ar bijību paņem to abās rokās un noliek uz galdiņa. Almas tante apsēžas blakus uz krēsla un, nu abas šķirsta noslēpumaino albumu.

Tur ir kāda bilde, kurā redzami divi jauni cilvēki – viņš un viņa.

– Almas tante – kas tie ir? – Beta prasa.

– Tie esam mēs, mans Jānis – vīrs un es, kad vēl biju jauna.

– Tu reiz biji jauna? – to meitene nevar saprast. Almas tante bija jauna.

– Tad jau Beta arī kādreiz būs veca. Vai tā? – viņa skatās tantē. – Tā reiz būs, jo visi cilvēki no bērniem izaug par skaistiem, stipriem cilvēkiem, tad viņi, ja viņiem ļauj dzīvot, noveco.

– Kas notiek pēc tam?

– Viņi nomirst un pārvēršas Eņģeļos.

– Es arī nomiršu un būšu Eņģelis?

– Tu, bērniņ, ilgi dzīvosi, līdz Dieviņš paņems pie sevis.

Pēc brīža: – Kur ir Dieviņš?

– Viņš ir visur. Viņš mūs sargā.

– Kā? Kāpēc tavus dēliņus viņš nenosargāja? – Beta nesaprot. – Redzi, mēs cilvēki esam daudz, daudz, bet Viņš ir viens. Kā lai Viņš viens visus nosargā? – Meitene atkal domā, uz delnām atbalstījusi zodu. Tad viņa pamana kādu jaunekļa bildi albumā.

– Bet tas? – Beta rāda uz jaunekli, kurš ģērbts citādā formā, nekā viņa redzējusi.

– Tas ir mans Ansis. Viņu paņēma vācieši. Tad viņš nokļuva krievu gūstā un krievi kaut kur viņu Krievijā nošāva. Varbūt nomira badā?

– Jā, Dieviņš nenosargāja, – meitene sērīgi piebilst. – Bet tas! – Meitene pieskaras kādai nelielai bildītei. – Viņu arī krievi nošāva?

– Viņš karoja pret sarkanajiem mežos. – Jā, meitene reiz no mammas dzirdēja, ka mežos dzīvojot bandīti un viņi reiz pat uzbrukuši mammai Mirdzai.

– Almas tante, vai viņš bija bandīts?

– Bandīts? – vecenīte pārjautā.

– Jā, bandīts. Mamma Mirdza teica, ka mežos dzīvo bandīti. – Nē, mīļā. Mans dēliņš cīnījās par savu zemi, par to, lai viņu mājās nenāk svešinieki un neaizved bērnus un sievas.

– Uz kurieni?

– Uz Sibīriju.

– Kas ir Sibīrija?

– Tā ir ļoti auksta zeme. Ļoti auksta. Tava mamma to noteikti zina.

– Viņa arī bija Sibīrijā?

– Nezinu, bet mammai gan neko nestāsti par mūsu sarunu! Lai viss paliek starp mums. Jā? Tas būs mūsu lielais noslēpums, – Almas tante uzmanīgi vēro mazo.

– Nebaidies, Almas tante! – Beta sajūt, ka vecā tante arī baidās no mammas. Daudzi baidās. Arī tās tantes sētā baidās no mammas.

– Es viņai nekad neko nestāstu. Un viņa jau man arī neko neprasa, jo viņas nekad nav. Vienmēr kaut kur brauc.

– Tas ir labi, gudra meitene! – Viņa piespiež mazo pie sevis.

“Gluži kā vecā tantiņa,” meitene nodomā, un viņas sirsniņā ieplūst siltums.

– Nē, es par to mammai neteikšu. Arī par grāmatām neteikšu. Nebaidies! – Betas sejiņa ir nopietna. Meitene zina, ka par to, ko viņas tikko runāja, nedrīkst stāstīt, citādi arī Almas tanti var nošaut vai aizvest uz tālo, auksto zemi. To Beta negrib, jo Almas tante ir laba.

– Kā sauc tavu trešo dēlu? – Beta klusi prasa.

– Ēriks. Viņš pazuda kaut kur Vācijā. Ja krievi nebūs viņu nošāvuši vai paņēmuši, tad ir dzīvs un vesels. – Almas tante noslauka asaras.

“Laikam tur kāds puteklis grauž,” Beta domā. Viņa vēl nezina, kā sāp mātes sirds pēc bērniem. Tās ir brūces, kas nekad nesadzīst.

Meitenes jautājumi tās atvērušas, un tās joprojām asiņo.

– Almas tante, es jau esmu liela, man drīz būs pieci gadi. Es tev varētu palīdzēt atnest ūdeni no akas.

– Bērniņ, to ne. Tur tu esi vēl par mazu un trauslu, bet pastrādāt ar lupatiņu, to tu gan varētu. Sarunāts? – Viņa noslauka asaras, paskatās uz mazo knīpu un uzsmaida.

– Sarunāts! – Meitene skatās uz tanti.

– Par palīdzēšanu es tevi vienmēr uzcienāšu.

– Jā! – Beta atkal smaida. – Es tev varu palīdzēt.

Almas tante iedod Betai lupatiņu, un nu abas slauka putekļus no lielajiem plauktiem. Tante pat ļauj apskatīt kādu grāmatu, kur ir bildes. Vislabāk meitenei patīk grāmata, kurā ir gleznu reprodukcijas. Tur kāda tante guļ gluži plika un smaida. Almas tante skaidro, ka tā ir holandiešu gleznotāja Rembranta sieva Saskija. Viņa patiešām ir skaista. Kādā citā attēlā, ko sauc “Naktssardze”, redzami vīri ar zobeniem. Rembrantam ir daudz tumšās krāsas. Taču meitenei viņa gleznojumi patīk, jo tur ir arī gaišas vietas. Tantei ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.

Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.

Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.

“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:

– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.

“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”

Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.

– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.

Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.

– Almas tante, kas ir laime?

– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.

– Un tev?

– Man reiz bija laime?

– Kāpēc bija?

– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…

– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?

– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.

Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.

– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.

Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”

Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”

ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS

Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.

– Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?

– Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?

– Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.

– Tu esi tik labs!

– Meitiņ!

– Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!

– Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?

– Nezinu, Tu man to neesi teicis.

– Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?

– Mamma saka, ka viņai iet labi.

– Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.

– Kā tukša? – meitene nesaprot.

– Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.

– Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.

– Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.

– Arī par mani?

– Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.

– Arī par manu īsto mammu un tēti?

– Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.

– Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.

– Ko lasa?

– Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.

Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.

– Kam viņa nodarīja pāri?

– To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.

– Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?

– Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.

– Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.

– Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.

– Kāpēc es nelidoju?

– Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?

– Gan laba, gan slikta būtne.

– Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.

“To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”

– Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.

– Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?

– Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?

– Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.

– Eņģelīt, kā man kļūt labākai? Es nesaprotu, – meitene atkal un atkal prasa.

– Redzi, Beta, kā tu zināsi, kas ir labs, ja nezināsi, kas ir ļauns. Tev patīk vecā Annas tante. Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņa ir laba un daudz cietusi. Viņa gan zina, kas ir labs un kas ir ļauns, – meitene atbildēja. – Viņa ir gudra.

– Redzi, to sauc par dzīves gudrību. Tā daudziem atnāk ar gadiem. Bet ir arī tādi, kas no dzīves nekā nemācās. Viņi – kādi atnāk, tādi aiziet. Iedomīgi, skaudīgi, nenovīdīgi.

Ne visu Beta saprot. Taču Eņģeļa teiktais viņai šķiet pareizs. Tā tas ir. Tā notiek. – Kas tad notiek? – Beta prasa tālāk.

– Tajā pasaulē viņiem jāmācās ļoti ilgi, līdz viņi sapratīs, ka pašiem jākļūst labākiem. Visu mūžu, līdz kapa malai.

– Mīļo Eņģeli, vai es esmu laba?

– Tu vēl esi bērns. Pagaidām arī tev jāmācās. Ļoti daudz jāmācās. Es labāk pastāstīšu par sevi. Vai gribi? Man arī reizēm ir skumji, – klāstīja Eņģelis. – Tāpat kā tev. Sevišķi rudenī. Tad mani pārņem tāda smeldze, ka ne izsacīt. Reiz atnāca rudens. Dzērvju kāsis laidās projām. Arī meža zosis klaigādamas lidoja uz dienvidiem. Virs purviem pacēlās balta migla. Bērzi pamazām nometa savas zeltītās drānas, bet kastaņi kļuva ugunīgi sarkani. Man šķita, ka deg mājas. Cita pēc citas. Un tad man šķita, ka esmu palicis gluži viens. Viens pasaulē un Visumā, kur mirgo zvaigznes un izplata savu gaismu tumsā. Uz zemes mainās gadalaiki. Tie nāk viens aiz otra, bet šeit ir tikai tumsa un gaisma. Vai saproti mani, mans bērns?

– Nē, – Beta atbild. – Kāpēc tu gribi atpakaļ pie Dieviņa, – Beta prasa. – Kāpēc tu mani vairs negribi? Tu teici, ka vienmēr būsi pie manis.

– Piedod, mīļā! Es nezināju, ka tu mani tā mīli.

– Es mīlu tevi, veco tantiņu Annu, Almas tanti, – meitene uzskaita visus savus mīļos.

– Labi, Beta. Es tev kaut ko uzdāvināšu.

– Ko? – meitene mazliet viltīgi jautā. – Man neviens neko vēl nav dāvinājis.

– Tā būs īpaša dāvana.

– Jā?

Beidzot mašīna ir apstājusies pie kādas ceriņos ieskautas mājas. Viss smaržo. Betai šķiet, ka viņa pati sāk smaržot. Pie mājas durvīm stāv vecā tantiņa. Viņa smaida. Viņas goda priekšauts apņem viņas vēderu, bet tur, Beta labi zina, noslēptas pāris konfekšu, kuras var sūkāt.

“Ak, tā ir tā dāvana,” meitene atceras sapni. “Vecā tantiņa Anna ir mana Eņģeļa dāvana.” Viņas mazā sirsniņa priecīgi gavilē. Mamma gan ir nopietna. Viņai rīt jāpošas uz jauno darbu. Kā viņa tur teica? MTS? Kas tas tāds ir? Ko viņa tur darīs? Jāuzprasa vecajai tantiņai. Viņa gan zinās. Kad mamma kopā ar onkuli ir izpakojusies, onkulis aizbrauc, bet mamma iet apgulties. Viņa ir piekususi. Beta pa to laiku ieiet virtuvē un izprašņā veco tantiņu.

– Veco tantiņ, par ko strādā mamma?

– Viņa ir varena, jo strādā par lielu priekšnieci.

– Kādu priekšnieci, mīļo tantiņ?

– Viņa ir MTS partijas sekretāre.

– Ko? Kas tā tāda ir?

– Viņa tur vada partiju.

– Ak tā, – meitene izliekas, ka sapratusi. – Bet ko tā partija dara? Ko viņa tur ēd? – Tas nav skaidrs.

– Partija, partija, – vecā tantiņa nezina, ko teikt. Beidzot viņa saka: – Partija vieniem dod varu. Citiem neko. Tur cilvēki neatzīst kapitālismu un Dievu. – Beta, lai gan ir nogurusi, apsēžas uz klucīša un turpina izprašņāt. – Es tik un tā nesaprotu, ko mamma Mirdza tur dara?

– Viņa māca citiem nemīlēt Dievu.

– Veco tantiņ, bet Dievs, Dieviņš ir labs. Tu man to teici.

– Es jau arī tā domāju, bet mamma tā nedomā. Betiņ, bērniņ, izej drusku ārā. Es tur redzēju divus bērnus. Varbūt tev izdosies sadraudzēties? Kad pusdienas būs gatavas, es tevi pasaukšu. Jā? Paņem pa ceļam maizīti! Mazliet iegrauzīsi.

– Jā! – Beta paķer maizes gabaliņu un izskrien ārā.

“Tavu dzīvu bērnu! Tā kā uzvilkta atspere,” vecenīte nodomā un pieliek plītī malciņu, un kaut ko cep un vāra. Visa virtuve smaržo.

Beta norij siekalas.

Ārā, aiz nožogotas sētas, spēlējas divi bērni. Meitene un puika. Beta pieiet tuvāk sētai un gaida, vai viņu ieraudzīs. Jāiepazīstas.

Pēkšņi atskan bļāviens. Puika viņu pamanījis.

– Krievene! Krievene!

Meitene apmulst. – Es neesmu nekāda krievene. Es runāju latviski. Tātad latviete.

– Es dzirdēju, ka tā sieviete ar vienu runāja krieviski, – puika skaidro.

– Varbūt, es to nezinu, – Beta droši runā pretī, – es krieviski neprotu. Vecā tantiņa prot, bet nerunā. Viņai tā valoda nepatīk.

Beidzot puika kļūst ziņkārīgs. Tas jau ir kaut kas.

– Elza, – viņš sauc māsu, – nāc iepazīties. Kā tevi sauc?

– Beta.

Tad aiz meitenes muguras atskan aicinājums nākt pusdienās.

– Mani sauc… Man jāiet. – Beta pamet ar roku bērniem. – Es drīzi atnākšu!

Viņa skrien. Vecā Annas tantiņa ir uzcepusi kartupeļu pankūkas. Visa telpa smaržo pēc Betas garduma. Vecā tantiņa ir pacentusies. Mamma Mirdza ir uzcēlusies, un abas pārrunā šodien piedzīvoto un nākotnes ieceres. Vecajai tantiņai sāp kājas. Viņai ir roze. Tās ir piepampušas, zilas. Tāpēc Betai vajadzēs iet uz bērnudārzu vienai. Tur viņa spēlēsies ar bērniem un vienmēr būs paēdusi.

Bērnudārzs atrodas tālu, kalnā aiz upes, pār kuru ved tilts tieši uz vecpilsētu. Pirmajā dienā mamma Mirdza aizved Betu uz bērnudārzu. Tad viņa aizsteidzas. Darbs negaida. Tur jābūt laikus. Turpmāk uz bērnudārzu Beta iet viena. Vispirms pāri pļavai, kur redzami lieli, skaisti taureņi. Betai vislabāk patīk tie krāsainie, ar aplīšiem uz spārniņiem. Interesanti ir arī sienāži, kas, ietērpušies zaļajos uzvalciņos, lec tik augstu, ka tos nav iespējams noķert un izpētīt.

Vislabāk meitenei patīk pie upes, kas līkumos plūst starp krūmiem un kaut kur pazūd. Vesels bars mazu zivtiņu līkumo pa zālēm.

Vecā tantiņa teica, ka tā esot Abava. Beta vairākas reizes atkārto: – Abava, Abava. – Pārgājusi pāri tiltam, meitene uzmanīgi paskatās uz vienu un otru pusi, vai nebrauc mašīnas, un pāriet pāri ceļam. Pa labi atrodas liels kalns, kuru sauc par pilskalnu. Pili gan tur neredz, tikai akmeņus, glīti saliktus. Vecā tantiņa stāstīja, ka tas esot vācu krustnešu pilskalns. Pie tā ir pirts, kur pilsētnieki mazgājas. Tas kādreiz gan esot bijis Pulvertornis. Vecā tantiņa stāstīja, ka sen, sen tur kāds valdnieks taisījis pulveri saviem lielgabaliem, lai varētu iekarot pasaules jūras. Beta iztēlojas lielos kuģus ar baltām burām un lielgabalus. Viņa arī reiz brauks iekarot jūras. Bet kas aiz pilskalna? Tur, lielu koku ieskauts, guļot vēl viens pilskalns. Tas gan vairāk izskatās pēc kalna, bet, ja audzinātāja tā stāstīja, tad tā tas ir. Viņa teica, ka pašā kalna augšā esot liels caurums. Ja tur ielaižot pīli, tad tā pēc kāda laika iznirstot Abavas ūdeņos. Beta aizsapņojusies iet, iet, līdz sasniedz mērķi.

“Interesanti, vai to pīli kāds noķēra? Jāuzprasa audzinātājai. Viņa visu zina.” Beidzot meitene ir sasniegusi mērķi. Netālu no vecās baznīcas ir bērnudārzs. Meitene ieiet pa vārtiņiem. Atkal nokavējusi. Audzīte gan zina, ka Betai tālu jāiet, – no jaunpilsētas uz vecpilsētu. Pat pieaugušam cilvēkam nav viegli mērot tādu ceļu. To bērnudārza darbinieces saprot, bet, kāpēc mamma tik mazu bērnu nepavada uz bērnudārzu, to nesaprot.

– Beta, – audzinātāja paņem meiteni aiz rokas, – tu nokavēji brokastis. – Ātri ģērbies nost, nomazgā rociņas un iesim paēst. Viņa ieved Betu ēdamistabā, kur neviena nav, bet uz galda šķīvītī guļ divas maizītes ar ceptu olu. Blakus paprāva krūze, tajā kūp tēja. Audzinātāja ieiet otrā istabā, no kurienes skan bērnu balsis. Beta tikmēr prātīgi ēd. Viņai ļoti garšo olas, tāpēc viņa vispirms apēd maizīti un tad ķeras pie garduma. Kad viņa ir paēdusi, ienāk saimniece Zenta. Viņa paskatās, pasmaida un skubina doties uz otru istabu.

– Paldies, Zentas tante! – meitene saka.

– Lūdzu! Lūdzu! – Viņas acis silti iemirdzas.

– Labi, ej, mīļais bērns!

– Jums arī novēlu labu dienu! – meitene atkal čiepst.

“Gluži kā cālēns,” sieviete nodomā.

– Kas tev iemācīja tik labi uzvesties? – viņa painteresējas.

– Vecā tantiņa Anna. Viņai slimas kājiņas, tāpēc man vienai jāiet uz bērnudārzu, bet mammai nav laika.

– Nekas, būs jau labi. Nāc, iesim kopā pie bērniem.

Kad abas ieiet grupiņā, pārējie sastingst, tad atskan balsis: – Beta! Beta atnāca! Nāc, – kāds puisītis aicina braukt ar mašīnu. Tā ir liela koka mašīna, kurā diviem pietiek vietas. Pie viņiem pieskrien bižaina meitenīte.

– Atceries! Mēs vakar rotaļājāmies. Es būšu mamma, bet tu, – viņa padomā, – tu būsi krustmāte Beta. – Meitenes sāk smieties. Beta pat nevar iedomāties, ka viņa būs krustmāte. Bet tad meitenes attopas.

– Mums ir vajadzīgs tētis. Kas būs tētis?

Istabas vidū kāds patukls puišelis visu laiku šūpojas uz koka zirdziņa.

– Pēterīt! – meitene sauc. – Tu būsi tētis!

– Liec mani mierā, Dace, es būšu jātnieks, – puika lepni atbild.

– Jātnieks! Tētis! Vareni, – Dacīte sasit plaukstas un kopā ar Betu gulda bērnu – lelli leļļu gultiņā. Tad abas notupstas uz celīšiem un grib nodziedāt savam bērniņam kādu šūpuļdziesmu. – Beta, vai tu zini kādu šūpuļdziesmu?

– Jā, vecā tantiņa man to dziedāja.

– Nodziedi mūsu bērniņam. Redzi, viņš grib gulēt.

– Labi, – Beta saka, – labi! – Aijā, žūžū, lāča bērni, – viņa klusu dzied.

– Beta, tu skaisti dziedi. Kas tevi tā mācīja? – Dace kļūst ziņkārīga.

Beta nezina, teikt vai neteikt patiesību. Beidzot viņa izdveš:

– Mans Eņģelis.

– Tavs Eņģelis? – Dacīte pārjautā.

– Eņģeļu nemaz nav! – meitene saka un pieceļas kājās. Tie ir tikai pasakās. Tā saka mana vecmāmiņa.

– Ir gan, – Beta pastāv pie sava. – Nav vis! – Dacīte piecērt kāju.

– Ir gan! – Beta uzstāj. Šķiet, ka viņas tūlīt saplūksies.

Tad Dace sastingst un jautā: – Kāds viņš izskatās?

– Liels, balts un pūkains.

– Tāds kā mākonītis?

– Nē!

– Kāds tad?

– Kā balta migla – balta un pūkaina.

– Tu miglu esi redzējusi, Beta?

– Jā, sen, sen, kad dzīvojām pie liela purva. Tur agros rītos klaigāja dzērves, bet pļavā stārķi augstu cēla savas nosalušās kājas un meklēja vardes.

– Kā tu zini, ka stārķiem bija nosalušas kājas?

– Tās bija sarkanas, tāpat kā man. Kad salstu, man vienmēr rokas ir sarkanas. Tāpat arī stārķim.

Dace skatās uz Betu ar savām lielajām, zilajām acīm un apbrīno viņu.

– Tu esi gudra! Es miglu neesmu redzējusi. Mums te tādas nav. Tētis gan ir redzējis. Mamma reiz teica, ka viņš dažreiz ejot kā pa miglu. Viņš reizēm runā – kā pa miglu visa dzīve iet. Es to nesaprotu, kā dzīve var iet kā pa miglu?

– Man šķiet, ka tas ir tad, kad tavs tētis ir mazliet vairāk iedzēris tos grādīgos.

– Tu tā domā?

– Jā, es viņu reiz redzēju tādu ar spīdošām acīm. Atceries, kad mana mamma, tava mamma, mēs visi bijām pie upes. Tā bija karsta vasara. Mēs draiskojāmies, plunčājāmies, bet viņi dzēra, kaut ko runāja un dziedāja, – Beta apgalvo.

– Jā, jā! Atceros! – Dace uzvaroši skatās uz draudzeni. Interesanti, ka tu visu redzi un atceries.

– Nē, Dacīt, it nemaz, – Beta saka. – Mamma Mirdza saka, ka es esmu tik dumja kā zoss.

– Kāpēc zoss ir dumja? – Dace uzvaicā.

– Vecā tantiņa Anna saka, ka viņai maza galviņa. Bet man ir liela galva, – meitene rāda.

– Tev tiešām nemaz tā galviņa nav maza. – Dace apliek rokas ap savu galvu, tad Betas galvu. – Nu nav, itin nemaz nav maza. Tāda pati kā manējā, – viņa piebilst. – Mana mamma katru dienu saka, ka es esmu gudra meita.

– Jā? – Beta pārvaicā.

– Bet tētis saka, ka es esmu viņa skaistule. – Man nav tēta. – Beta knibina pirkstus.

– Nekas, Beta! Gan jau mamma kādu atradīs. Tādu lielu, skaistu, kas tevi pacels rokās augstu, augstu, – Dace priecīgi klāsta draudzenes lielo nākotni, kurā būs vieta arī tētim. Tikmēr es tev aizdošu savu tēti. Tu esi ar mieru, ka es tev aizdodu tēti?

Beta to nesaprot. Tētis nav manta, ko var atnest, iedot un aizdot.

Pēc brīža viņa prasa: – Tu domā, ka tavs tētis mani gribēs?

– Protams, viņš teica, ka tu esot laba meitene.

– Bet tu? Kā tu iztiksi bez tēta?

– Es jau tev viņu tikai aizdošu, – Dace saka, bet pati jau saprot, ka šis darījums nav īsti labs. Viņai tomēr tētis ir mīļš.

Kamēr meitenes čivina, pienāk pusdienas laiks. Visiem jāiet mazgāt rokas un tad paēst.

Ēdamistabā uz galda nolikti kūpoši šķīvji. Tur ir karsta zupa. Beta pie tāda karstuma nav pieradusi. Viņa pūš, pūš, un tad pa karotītei vien. Viņa atceras to zupu, ko reiz ēda pie kaimiņiem, pupiņu zupu. Viņa vēl nezina, ka tās smarža viņu pavadīs visu mūžu. Bet tagad viņa ēd to, ko saimnieces uzvārījušas. Arī garšīga, bet ne tāda, kāda tā reiz bija pie kaimiņiem iepriekšējā dzīvesvietā.

Pēc pusdienām visi bērni iet gulēt. Arī Betai ir sava gultiņa. Viņa guļ, sarāvusies čokuriņā. Spilvens uz galvas. Tā, lai neviens nezina, kur ir Beta. Audzinātāja pārbauda gulētājus, bet meitenes nav. Tikai segas uzkalniņš liecina, ka tur kāds ir. Viņa skatās un brīnās, kā tas bērns guļ. Visiem galviņas ir uz spilvena, bet Betai galvas vietā spilvens. Viņa nezina, ka meitenei tā ir labāk. Siltāk, un galvenais, ka viņa no jauna satiekas ar savu mīluli, kuru neviens neredz un nemana.

– Manu Eņģeli, tu redzi, ka Betai ir labi?

– Jā, manu sirsniņ, redzu gan. – Vai tu zini, kur ir mans tētis?

Eņģelis mazliet saminstinās. – Nezinu.

– Kā tu vari nezināt? Visiem bērniem ir tēti, bet man nav.

– Tas nekas, dzīve kā dzijas kamolītis ritēs, un tu aizmirsīsi šo lielo un grūto jautājumu.

– Mamma Mirdza teica, ka mans tētis bijis lidotājs. Vai es to drīkstu pateikt citiem bērniem?

– Labāk jau ne. To mamma Mirdza ir sadomājusi, lai tu to neprasītu.

Pa to laiku ap viņas gultu sastājušās vesels bars sieviešu baltos ķiteļos. Viņas apbrīno bērna gulēšanu zem spilvena.

Tad viena no viņām klusi saka: – Tas bērns laikam no kaut kā slēpjas.

– No kā? – tā kāda cita.

– No pasaules.

– Kāpēc?

– Vadītāja reiz kā žagata pie glāzes iztarkšķēja. Viņai neesot vecāku. Viņa ir no bērnunama.

– Bet tad jau tā sieviete nav viņas mamma.

– Nav gan, – vecākā noburkšķ. – Tā ir tāda maita! Mans vīrs MTS-ā strādā. Visi vīrieši par viņu smejas, protams, aiz muguras. Īsta mauka.

– Par ko viņa tur strādā? Ne jau ar traktoru brauc.

– Viņa ir MTS partijas sekretāre.

– Ak tā?

– Jāuzmanās! Mazā, šķiet, neko nezina, bet nejauši dzirdētais var nokļūt pamātes ausīs.

– Tad tāpēc viņa tik slikti apģērbta! Redzi, jau rudens, bet mazai tikai čībiņas – gan ārā, gan iekšā. Citi bērni zābaciņos, bet viņa – čībiņās.

– Bet tad jau viņa ir sanesusi grupiņā smiltis.

– Nē, tur viņa staigā caurumainās zeķītēs.

Kāda sieviete klusē. Viņa domā: “Pēterītim mājās ir veci zābaciņi. Tie Betai būs pašā laikā. Jāiziet uz māju un jāatnes.”

Pēcpusdienā Beta ārā staigā zābakos. Tos sauc arī par “tankiem”. Tie ir smagi, bet kājām silti. Viņa ir lepna par jaunajiem zābakiem. Snīpis augšā, un meitene smaida. Šķiet, ka visa pasaule apgriezusies ar kājām augšā. Betai ir zābaki. Bet prieks nav ilgs.

Pēterītis noliecies pēta un pēkšņi sāk bļaut: – Tie ir mani zābaki, mani! Kur tu tos dabūji? Nozagi?

Beta nezina vairs, kur acis likt. Tātad viņa ir zagle. Beta ieiet garderobē, novelk zābakus un uzvelk sadriskātās čības. Pēc tam iziet ārā. Rokās viņa tur zābakus un dod Pēterim: – Ņem! Tos man tava mamma uzdāvināja, jo tev tie par mazu. Es tos neņēmu. Nenozagu. – Meitene, lepni pacēlusi galvu, iet uz garderobi, tad uz ateju. Tur viņa var izraudāties, jo neviens neredz. Asaras birst kā zirņi. Nekad, nekad viņa neko neņems no svešiem cilvēkiem. Beta zina, ko dara. Sals, bet neņems. Arī mammai Mirdzai neko neteiks, jo viņa ir ne tikai lepna, bet arī spītīga. Tā saka mamma. Beta aiziet čībiņās uz mājām. Neviens to nezina. No rīta vecā tantiņa iedod siltas vilnas zeķītes. Nākamajā rītā bērnudārzā kaut kas ir mainījies.

– Betiņ, tu atkal čībiņās? – jautā Pētera mamma.

– Jā! Tie zābaki ir par smagu. Grūti paskriet, – viņa nosarkusi atbild.

– Ak tā? – Pētera mamma iet pie dēla. – Panāc šurp! Parunāsimies! – viņa saka.

Kad Pētera mamma uzzina notikušo, viņa ilgi kaunina savu dēlēnu. Stāsta, cik Betai ir grūti, jo viņai nav tēta, kas par viņu rūpētos. Tagad Pēterim ir kauns. Viņš mēģina kaut kā pielabināties. Kabatā guļ liela, skaista konfekte. Pirms brokastīm, kad bērni neredz, viņš pieiet pie Betas un sniedz to viņai. Beta skatās, ka zēns ir mainījies.

Viņa acis ir nožēlas pilnas. Tajās ir asaras.

– Ņem, Beta! Arī zābakus ņem! Tad tev būs silti.

Meitene pasmaida un nedroši izstiepj rociņu. – Dalīsim to konfekti uz pusēm! – Beta nokož gabaliņu un otru pusīti dod zēnam. Abu sirdīs ielīst siltums. Acīs dīvains starojums.

– Piedod, Beta!

– Es tev piedodu. Aizmirsīsim par to!

– Beta, iesim ārā! Ņem, uzvelc tos zābaciņus! Ir taču rudens.

– Labi, pēc launaga. Tad mēs skriesim. Jā?

Pēc launaga bērnu priecīgās balsis nobiedē vārnas lielajās, sārtajās kļavās. Bērnu gan paliek aizvien mazāk. Cits pēc cita pie viņiem atnāk vecāki, kas aizvelk savus mazos mīluļus uz mājām, jo šodien ir īsā diena. Rīt būs svētdiena. Tikai Betai ir jāiet vienai, jo mamma vienmēr ir darbā. Arī svētdienās.

– Betiņ, meitiņ, arī tev ir laiks posties uz mājām, – pie viņas pienāk audzinātāja.

– Jā, audzīte, es tūlīt. – Viņa uzvelk Pēterīša zābaciņus, mētelīti un laimīgi dodas uz mājām pie vecās Annas tantiņas.

Mammas nav. Vecā tantiņa viņu sagaida ar karstām, tikko ceptām pankūkām. Petrolejas lampiņā deg maza uguntiņa. Tumšas ēnas lokās virtuves kaktos. Jau satumsis, un Betai jāpaliek kopā ar veco tantiņu. Viņas abas taisās uz čučumuižu. Pēkšņi vecā tantiņa ierauga zābaciņus.

– Beta, kur tu tos ņēmi?

– Pēterīša mamma tos atnesa, jo Pēterītim tie ir par mazu, bet man salst kājiņas.

– Labi, mīļā, ieēd un tad ej čučēt! Saldu miedziņu!

– Veco tantiņ, kāpēc tu saki “saldu miedziņu”? Medutiņš ir salds, to es zinu. Mani reiz Almas tante uzcienāja. Tas tik tiešām ir salds. Bet miedziņš?

– Betiņ, kad mēs labi guļam, tad atpūšamies. Taču reizēm ir tā, ka nenāk miegs. Esmu jau veca un man bieži nenāk miegs. Tad tas nav salds. Visādas krikas pa gadiem sakrājušās, spiež miesu un dvēseli.

– Veco tantiņ, kāpēc tās sakrājušās?

– Dzīve nav bijusi viegla. Visādi draņķi to postījuši, tāpēc arī vainas, – vecā tantiņa klusi runā, it kā no kaut kā baidītos.

– Tad tāpēc tu krāc! – Meitene piespiežas, uzliek savu galviņu uz viņas pleca.

– Kā tu to zini, mazā knīpa? – Un mīkstā, sastrādātā roka apņem Betu. Meitenes galva iegulst viņas padusē kā mīkstā spilvenā.

– Es no tava krāciena pamostos un tad man arī nenāk miegs. Kāpēc tu tomēr krāc? – Beta grib zināt.

– Laikam jau nav veselības.

– Tev kaut kas sāp?

– Kājas, meitiņ, sirds.

– Kāpēc tev sāp kājiņas un sirsniņa, manu mīļo veco tantiņ?

– Kājiņas ir daudz staigājušas, bet sirsniņa savu un citu bērniņu dēļ sāp.

– Arī manis dēļ? – meitene grib noskaidrot.

– Arī tevis dēļ. – Vecās tantiņas balsī jaušams nogurums. Visu dienu viņa ir stāvējusi pie plīts, tīrījusi un berzusi grīdas, ravējusi nelielo dārziņu.