Kitabı oku: «Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem», sayfa 2
Pa to laiku viņi sasniedza priekšnieka pagalmu. Kā teica Maryaša, trešā māja, tur nav ko iet. Dabiska būda, tumša ar vecumu. Tikai muzeja izstāde “Slāvu dzīve”.
"Nu, nāciet iekšā, jūs būsiet viesis," Tihomirs aicināja.
Iekšpusē izrādījās vēl tumšāks. Priekšnieks aizdedzināja tievu zariņu, kas bija iesprausts sienas plaisā, un nodzēsa lāpu. Sākumā Vasīlijs klepoja – būdā bija dūmi —, viņš noslaucīja asarainās acis un ieraudzīja garos plauktus ar katliem un pēc tam plīts tumšo daļu stūrī un soliņus, kas klāti ar svītrainām celiņiem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.
– Kas dzīvnieku ielaida mājā? – priekšnieks pieķēra sevi. – Viņam nav vietas mājā! Nu es iegāju pagalmā…
"Viņš ir mājdzīvnieks," Vasilijs piecēlās par suni. – Jā, tava vieta jau ir netīra, skaties, visa grīda ir noklāta kaut kādiem putekļiem. Jūs taču neslaukāt, vai ne?
Marjašas acis iemirdzējās. Acīmredzot viņa bija aizvainota. Tad Vasilijam ienāca prātā, ka viņa ir atbildīga par šīs mājas uzkopšanu. Un viņam arī likās, ka, ejot ciemos pie kāda, laikam labāk tādas lietas nerunāt – bet kad viņš pēdējo reizi kādu tur ciemojās? Jā, iespējams, tas bija tad, kad es vasarā iesaistījos Pashka-Sprot. Paškam varēja strupi pateikt: “Nu, tev ir cūkkūts!”, Un viņš atbildēja tikai: “Gī-dī” un paķēra no krēsla nejauši izmestās lietas, lai atbrīvotu vietu viesim. Paška neapvainotos.
Un Tihomirs jau bija atvēris durvis un kliedza Vilkam:
– Nu ej prom no šejienes!
Vilks piecēlās kājās, kratījās un ar jautājumu paskatījās uz savu saimnieku.
Vasilijs jutās aizvainots.
"Ja jums nav vietas sunim, tad es arī iešu." Man viņš ir mājās, es nekad neesmu viņu atstājis uz ielas, bet šeit jums ir velns zina, kas notiek. Cits spoks viņu apēdīs!
– Kurš viņu tur ēdīs…
– Jā, jebkurš, pat jūsu pūķis!
Maryasha pat mainīja savu seju. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā tu apsolīji to neatdot!
"Man nebija laika šeit nokļūt…" Vasilijs spītīgi turpināja un izvilka piedurkni, joprojām slapjš no siekalām.
– Mazā! – Marjaša viņu pārtrauca un nostājās priekšnieka priekšā. – Vai tiešām mēs nevaram kaut ko atstāt uz vienu nakti? Tad mēs viņiem atradīsim citas mājas, bet tagad viņi ir noguruši no ceļojuma…
Runādama viņa pastiepa roku pie durvju roktura un arī to satvēra.
"Mūsu viesis," viņa elsoja caur zobiem, velkot durvis sev pretī, "viņš vēl nav pieradis pie jaunās vietas, viņš ir nelaimīgs, viņam ir smaga sirds, bet ar uzticīgu zvēru būs vieglāk!"
– Ko tu, meitiņ, – priekšnieks ar pūlēm iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi manā vietā, ko aicināt mājā, it kā es nebūtu būdiņas īpašnieks?
– Tikai uz vienu nakti! – Marjaša kļuva spītīga, tagad ar abām rokām satverot kronšteinu un velkot no visa spēka, pat sastiprinot sevi ar kājām.
– Un tad ko? – viņas tēvs pacēla balsi un atspiedās ar plecu pret durvīm. – Šodien ir suns, rīt tu ielaidīsi Grišku? Nu nestrīdies!
Vasilijs domāja, vai viņi nenoplēsīs rokturi.
Tad Marjaša atlaida durvis, un priekšnieks, nespēdams pretoties, izripināja slieksni. Durvis uzreiz aiz viņa aizvērās.
"Tu iesildi viesim pirti," Maryaša mīļi sacīja un ātri pavilka aizbīdni.
– Ak!.. – no ārpuses atskanēja rūkoņa.
"Cīnies un cīnies," kāds vaimanāja tālumā. – Es būšu sasodīts!
"Ak, tu dēmoniskā meitene," vadītājs pabeidza čukstus. Acīmredzot viņš baidījās no lāstiem. "Es apsildīšu pirti, bet mēs ar jums runāsim savādāk." Es atcerēšos tevi un Grišku, un to, ka tu naktīs klīst apkārt, es visu atcerēšos.
Šķita, ka soļi virzās prom no durvīm. Marjaša sastinga, pielikusi roku pie rīkles, smagi elpodama. Tad viņa bezpalīdzīgi paskatījās uz Vasīliju.
"Ar to nepietika, ka jūs par mani strīdējāties," viņš teica. – Nāc, atver durvis, es ar viņu parunāšu.
– Ak, tu viņu nepazīsti, Vasja! Viņam ir skarbs raksturs, smaga roka…
– Vai, jūsuprāt, man ir bijis maz problēmu klientu? Atveriet, es izlemšu.
Un Vasilijs mēģināja attēlot pārliecinātu seju – ar šķielētu aci, ar nekaunīgu smaidu. Pārliecība, kā saka, ir puse no cīņas.
Viņš negaidīja, ka Marjaša pēkšņi atkāpsies no viņa, sniegsies pēc naglas – un viņas paceltajā rokā parādīsies panna.
– Hērod, tu nolādētais! – viņa raudāja. – Ak, nelietis, slepkava!
Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokām un atkāpās.
– Ko tu dari? – viņš jautāja. – Ak!
Arī Marjašas roka bija smaga. Un viņa temperaments acīmredzot nav labāks. Pat Vilks nobijās, vaimanāja un metās zem galda. Vasīlijs tur nokļuva vienā lēcienā.
"Pagaidi," viņš ierosināja, ejot ap galdu riņķī un uzmanīgi pārliecinoties, ka meitene nepienāk pārāk tuvu. – Parunāsim! Kāpēc tu man uzbruki?
Marjaša viltoja pa kreisi, tad pakāpās pa labi.
"Tev un man nav par ko runāt, nelietis!" Es nezināju, ka slepkava mani sveicināja!
– PVO? Ko tu dari?
Tad Marjaša metās uz priekšu tieši pāri galdam, un viņas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkāpās, atdūrās pret soliņu, zaudēja līdzsvaru un nokrita. Pa ceļam sasitu astes kaulu un nodīrāju muguru.
Tieši tajā brīdī durvis nolauza eņģes un nokrita, radot skaļu troksni. Vēja brāzma satricināja jau tā vājo gaismu. Uz sliekšņa parādījās varenā priekšnieka figūra.
– Kas šeit notiek? viņš norūca.
"Nedusmojies, mīļā," Marjaša lūdza, lūkodamies apkārt, "bet es nezināju, ka mūsu viesis ir brašs vīrietis." Viņš teica, ka atrisinās tevi…
– Vai tas ir viņš? – Tihomirs šaubīgi jautāja.
"Es teicu, es parunāšu," Vasilijs ievaidējās no grīdas. "Jūs šeit varat izlemt jebkura vietā… Tas ir, sasodīts, es dodos prom no šejienes."
– Sasodīts, viņš saka, ka nokrita uz grīdas? – nomurmināja priekšnieks, saskrāpēja pakausi un steidzīgi piebilda: – Neēd no grīdas! Atstājiet to, mēs to iedosim Griškai vai iemetīsim jūsu sunim.
Un atkal viņš klusi nomurmināja:
– Un tā, nabadzīte, un tu arī esi viņa panna… Vienkārši pasaki viņam, atrodi viņam tīru kreklu un bikses, un es viņu aizvedīšu uz pirti. Tālu prom no tevis. Citādi tavs raksturs ir vēss, roka smaga un ātra, bet kaķis no prāta raud. Tāpat kā Griška, tu ar viņu saprati!
Marjaša šņāca.
Viņas tēvs piegāja klāt, izvilka Vasīliju no galda apakšas un ieveda svaigā gaisā. Vilks kā pelēka ēna steidzās viņiem pakaļ.
Uz pirti vēl bija jāiet kājām. Viņa stāvēja mazliet malā – varbūt ne saimnieka, bet parasta.
– Kas tevi nogalināja? – ar priecīgu gaidīšanu jautāja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzēja, kas tas bija.
– Neviens! Liec mani mierā, – priekšnieks viņam pamāja ar roku.
Tikai pie pirts viņš beidzot atlaida Vasīliju, paberzēja sāpošo elkoni un paskatījās apkārt. Vilku tuvumā neredzēju. Viņš zvanīja un staigāja apkārt, bet suns nereaģēja.
Vasīlijs ieskatījās pirtī, kur Tihomirs jau kurināja uguni zemā krāsnī. Tam nebija skursteņa, uz plakanas virsmas gulēja galviņu lielumā akmeņi. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnās sienas, uz kurām karājās cirtaini zaļas slotas.
"Un jums ir žogs," Vasilijs iesāka, paklupa ūdens spainī un noelsās.
– Sēdies jau, nabadzīte, pirms galīgi kropli! Ko tu ar to domā, žogs?
– Ciets? – Vasīlijs nosvila, kustinot kāju pirkstus un cenšoties saprast, vai viņš to salauza vai nē. – Mans suns aizbēga…
– Suns aizbēga? Es atradu kādu, no kā baidīties! Viņš nobiedēs ikvienu, ko gribēs, Jarčuk!
– Kāpēc Jarčuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…
"Ak, nabadzīte," priekšnieks pakratīja galvu un pacietīgi paskaidroja: "Ja suns pirmo reizi atved suni un pirmais atved suni, un tas suns arī atved laikā un arī ar suni, tad jarčuks piedzimt no šī suņa." Viņam ir balti plankumi uz uzacīm, bet vispār nav plankumi, bet acis, ar kurām viņš redz visus ļaunos garus, pat neredzamos, kas ir apslēpti cilvēku acīm. Viņam ir vilku ilkņi, un zem ādas ir divas odzes. Viņš var nogalināt raganu…
"Jā, jā," Vasilijs izvilka, atspiedies pret sienu un salicis rokas uz krūtīm. Delīrijs ir tieši tāds pats kā delīrijs, bet vai tas nav ieildzis pārāk ilgi?
"Un neatbalsties pret sienu, tā ir klāta ar sodrējiem."
Vasilijs ātri atrāvās. Lai gan kas tur jau ir, pēc pūķa siekalām.
Viņš gribēja pajautāt priekšniekam par šo ciemu – tikai prieka pēc —, bet pirtī vairs nevarēja paelpot. Visi dūmi gāja iekšā. Vasilijs nedaudz pavēra durvis, lai dūmi varētu nedaudz izplūst, un, padomājis, pats izgāja ārā.
Marjaša atskrēja, iegrūda viņam rokās drēbes un tikpat ātri pazuda. Acīmredzot viņai joprojām bija kauns no cepamās pannas.
– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ārā. – Vai tu pats taisies tvaicēt, vai man tev jāpalīdz?
– Vai es esmu muļķis, vai kā? – Vasilijs atbildēja. – Es neesmu stulba, es varu tikt galā.
Un viņš apņēmīgi devās uz pirti.
3. nodaļa. Vasilijs dzer medu
Vasilijs pamodās no tā, ka kaut kas ritmiski nospiež viņa krūtis.
"Tieši tā, filmēšanas laukumā es noģību," viņš atcerējās, vēl neatvērdams acis. – Tātad viņi mani atrada. Vai arī Vilks kādu atnesa.
Likās, ka pats Vilks turpat netālu rūc, klusi un dusmīgi, it kā viņam tiktu atņemts kauls.
"Viņi to izsūknē," Vasilijs turpināja domāt. – Netiešā sirds masāža… Jā, es elpoju. Un es guļu uz kaut kā mīksta. Jau slimnīcā, vai kā? Vai viņi ļāva Vilkam nākt man līdzi? Vai arī es joprojām esmu mašīnā?
Jautājumu bija daudz, tāpēc Vasilijs atvēra acis.
Jautājumu bija vēl vairāk.
Sākumā viņam uz krūtīm lēkāja kāds kaķa lielumā, ar sīku viltīgu cilvēka seju, saburzītu, dūres lielumā, tikai deguna vietā cūkas penss. Pamanījis, ka Vasīlijs ir pamodies, cūkas degungals apgriezās un pacēla asti, parādot savu sārto kailo dibenu, kas pārklāts ar retu pelēku kažoku. Viņš to arī grieza uz visām pusēm.
Vasīlijs uz brīdi pat bija pārsteigts. Tad viņš ar plaukstu uzsita cūkas sejas vīrietim pa muguru, un skaņa sāka zvanīt.
– Čau, onkul! – viņš iekliedzās, ripot prom. – Par ko?
Vasilijs atvilka aizkaru, apņēmīgi izkāpa no gultas, ar kājām iekrita tukšumā un izstiepās uz grīdas.
“Ej gulēt, ej gulēt,” viņš novēloti atcerējās Tikhomirova vārdus. “Pati karaliskā vieta!”
Vilks jau ap viņu rosījās, šņācās un luncināja asti. Vasilijs nolēma vēl mazliet pagulēt. Piespiedis vaigu pie salmiem klātās grīdas, viņš skumji pārdomāja dzīvi.
Ņemiet, piemēram, to, kas notika pirtī – tas ir kauns, un tas arī viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicās no palīdzības, bet nesaprata, kā nomazgāties. Ir ūdens kubls, bet ūdens ir ledusauksts. Šie tvaiki, joprojām ir dūmi, jūs pat nevarat aizrīties, jūs neko nevarat redzēt. Bez ziepēm, bez veļas lupatiņas. Vasilijs kaut kā berzēja sevi ar slotu (ko viņš varēja darīt?), noskalojās ar aukstu ūdeni, tad atkal paņēma slotu, un tā nebija slota, bet gan kāda bārda. Zaļš. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kādu kailu vectēvu no tvaika mākoņiem. Ak, kā viņš čīkstēja… Tā viņš aizskrēja uz nakti, valkājot to, ko viņa māte dzemdēja.
Kauns. Droši vien tas bija kaimiņš. Viņš bija vecs un nesaprata, ka pirts viņam nav apsildīta. Demence ir tik liela katastrofa, ka jūs to nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam.
Suņa mēle pārskrēja pāri viņa sejai, un Vasilijs novērsās, bet nepiecēlās. Viņš skumji nopūtās, guļot uz vēdera, un pūta pa salmiem. Viņa aizlidoja.
Viņš nevienam nestāstīja par savu kaimiņu. Cerēju, ka arī viņš nesūdzēsies. Viņš steidzīgi nomazgājās, ģērbās tīrās drēbēs, domāja par atgriešanos mājā – bet kur ir īstā māja, viņš nevarēja saprast. Viņu ir tik daudz, un nav nevienas zīmes. Viņiem vismaz vajadzētu darīt “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Tā es klaiņoju pa apkārtni, līdz satiku vienu no vietējiem, tik garu. Viņš skatījās, viņa acis bija dzeltenas. Viņš neteica ne vārda, bet veda uz pareizo māju.
Vilks nāca no otras puses un vēlreiz nolaizīja manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokām.
Suns nav muļķis, viņš atgriezās mājā, un, kad saimnieks zaudēja visas kājas un atnāca, dusmīgs un nicināms, Vilks jau bija piedzēries, paēdis un gulējis siltā vietā pie krāsns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzēts. Viņš uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad viņš normāli gulēja, viņš pat neatceras, bija noguris kā suns. Ak, ko viņš dziedāja?.. Kaut kas par vampīru vecā baznīcas pagalmā?.. Sasodīts, kāpēc es atcerējos!
Kāds mazs apmetās pār viņa muguras lejasdaļu, un Vilks uzreiz kļuva modrs un lēca. Es nepaspēju – tievi, daļīgi smiekli izritināja kā zirņi un apklusa zem sola. Varēja dzirdēt, kā Vilks no nepacietības čīkst, skrāpējās ar nagiem, un viņa ķepas bija īsas.
Vasilijs atkal nopūtās, skaļi un ilgstoši, ieliekot tajā visu savu dvēseli, un nolēma piecelties. Pretējā gadījumā īpašnieki ienāks un viņš gulēs uz grīdas.
Un viņi sēdēja pie galda. Var redzēt, kā viņš lidoja viņiem priekšā un viņi sastinga ar krūzēm rokās. Marjaša atbalstīja vaigu uz rokas, un viņi abi skatījās viņā.
"Labrīt," Vasilijs drūmi sacīja, iztīrīdams salmus no drēbēm un lūkodamies apkārt, meklējot kedas.
"Jūsu kurpes atrodas zem sola," Marija pamudināja maigā balsī, kā runā ar idiotiem.
"Paldies," Vasilijs atbildēja savā tonī un ielīda zem sola.
Tur tika atrastas kedas ar zeķēm. Un turpat blakus divi velni vāļājās ar cūku snuķiem. Viens, nepacietīgi uzkāpis uz nagiem, šņaukāja zeķi – un tūdaļ izlikās agonijā saviebamies. Visa seja saburzījās, kedas nokrita pāri, satricināja, noripojās uz grīdas un apklusa. Otrais parāva asti – nulle reakcija. Es pacēlu ķepu un tā nokrita.
Vasīlijs noklepojās, un velnus aizpūta vējš.
– Atradu, vai man tev palīdzēt? – Maryaša jautāja. Viņa atkal jautāja tik sirsnīgi, it kā viņa nopietni domātu, ka viņš ar to nevar tikt galā. Vasīlijs jau bija nokaitināts.
– Kāda velna pēc tu te skraidi? – viņš neapmierināts jautāja, izkāpdams no sola apakšas un apsēdās, lai uzvilktu kurpes.
– PVO? Ak, tie ir šeški. Nekad neesmu redzējis, vai kā?
"Jā, es vēl neesmu dzēris jūsu kvasu un neesmu to redzējis," Vasīlijs nomurmināja.
Kamēr viņš pārbaudīja, vai velni kaut ko nav nodarījuši viņa zeķēm (kas lai zina), Marjaša sāka cept pankūkas. Viņai viss bija gatavs, tikai lej mīklu pannā un uzlika uz uguns.
Durvis izdevās salabot, nostiept un atstāt vaļā, acīmredzot, lai izdabūtu izgarojumus un dūmus, citādi kāds brīnumains amatnieks krāsni bija uzbūvējis bez skursteņa, un viss iegāja mājā. Saimnieki atvēra arī logus, lai gan, godīgi sakot, tie nebija nekādi logi, bet tikai divas atveres baļķu sienās. Bez rāmja, bez stikla, durvju vietā bija dēļi, tagad pārvietoti uz sāniem.
Plaisās bija tumšas sūnas, un vienkāršiem un nekrāsotiem māla podiem garos plauktos bija noapaļotas malas. No sijām karājās garšaugu ķekari vai nu ēdienam, vai smaržai. Viss iekārtojums sastāvēja no soliem, galda zem balta galdauta, vienas lādes un augstas plīts. Un gultu vietā aiz auduma aizkariem ir šīs gultas, kā vilciena augšējās gultas, tikai platākas un garākas, nosedzot visu sienu. Nav jauka vieta, kur nokrist.
Vasilijs paberzēja muguras lejasdaļu.
Pa atvērtajiem logiem un durvīm ielidoja vējiņš. Kaut kur tālumā blēja kaza, ķiķināja zosis, bet visādi citādi viss bija neparasti klusi. Ne mašīnas, kas pabrauc zem jūsu loga, ne skaņas signāli, ne kaimiņš ar urbi. Nekādas veļasmašīnas grabēšanas aiz sienas, ne skaņas, ka televizors strādā, ne mūzika no skaļruņiem, ne sarunas, ne kliedzieni – nekā, it kā pasaule būtu gandrīz tukša.
– Kas tad tu esi? – jautāja Tihomirs, kad Vasilijs apsēdās pie galda. – Kā jūs nonācāt mūsu novadā? Mēs jau kasījām galvu, domādami, vai jūs nemedījāt ļaunos garus. Jarčuks atkal dzied tādas dziesmas…
"Es esmu reklāmdevējs," Vasilijs saskrāpēja uzacis, domādams, kā to izskaidrot. – Piemēram, ir sociālais tīkls…
– Kas tas ir? – priekšnieks samiedza acis. – Sēna? Dragnet?
– Tā, teiksim, ir vieta, kur ir daudz cilvēku. Un tā viņi tur sazinās, apmainās ar ziņām…
– A! Tātad visa mūsu volosta ir sociālais tīkls, it īpaši, ja ir gadatirgus. Viņi tur savos dienvidu reģionos kaut ko izdomās, tas būtu acīmredzami… Ko tad dara reklāmdevēji?
"Piemēram, ir izstrādātājs," sacīja Vasilijs un izlaboja, atkal redzot Tihomirova acīs pārpratumu: "Viņš ceļ mājas."
"Galdnieks," vecākais teica ar zināmu pārmetumu.
– Ļaujiet galdniekam. Un tas nozīmē, ka es nāku klajā ar cre… – Vasilijs nopūtās. "Es izdomāju šos vārdus, lai slavētu viņa darbu." Cilvēki viņu atpazīst un vēršas pie viņa.
– Vai tu kliedz gadatirgos?
– Kas? Nē.
– Vai jūs stāvat pie veikaliem un aicināt cilvēkus?
– Nē, es rakstu un atlasu bildes…
– A! Jūs gleznojat zīmes. Ak, un kā jūs runājat dienvidu reģionos, jūs neko nevarat saprast. Nu kaut kā mēs viens otru sapratām, un labi. Kāpēc jūs tikāt izsūtīts? Vienkāršie cilvēki, tiešām, nekad nenāk pie mums…
Tihomirs saskrāpēja pakausi un domīgi turpināja, skaitīdams:
– Jā, varbūt… Mēs ar Marjašu, un vecmāmiņa… Tu esi ceturtais, citu nav.
– Kā ar pārējiem, muižnieki? – Vasilijs mēģināja uzminēt.
Pa būdiņu jau gāja pankūku gars, garšīgi, mute jau slīdēja. Marjaša ielēja krūzē pienu, koka kausā iekustināja koka šķīvi ar pankūku un medus zelta apļiem. Vasilijs pateicībā pamāja, kaut kā saritināja karsto pūkaino pankūku, iemērc to medū un uzreiz nokoda pusi.
– Cilnie! "Jūs teiksiet to pašu," vadītājs smējās. – Tie ir necilvēki, visādi ļaunie gari. Vodyanitsa, skābardi, vīnogulāji… Dienvidu reģionos jums nekā tāda nav, vai arī jūs tīrāt zemi?
Tihomirs ar kaut kādu nicinājumu izrunāja pēdējo vārdu.
Vasilijs pat nedaudz aizrijās ar savu pankūku.
– Kas? – viņš vēlreiz jautāja. – Vai tas ir kā ļaunie gari? Piemēram, šis ir tavs, no pēdējās mājas…
– Tēvocis Dobrjaks, – Marjaša pamudināja, arī apsēdusies pie galda. Viņa uzmeta sarkano bizi pār muguru un ar plaukstām atbalstīja vaigus.
– Nu. Vai tas nozīmē, ka viņš ir arī ļaunais gars?
– Mēs zinām darījumu! – priekšnieks pamāja. – Viņš ir Berendejs.
– Un kas tā par profesiju?.. Nu, kas tas par amatu?
– Vai tas tiešām ir amatniecība? – Tihomirs bija pārsteigts. – Viņš pārvēršas par lāci. Tāpēc viņš dzīvo netālu no nomalēm, un, ja kaut kas notiek, viņš dodas mežā.
– LABI. Un viņš iet pa ielu, tik garš, ar dzeltenām acīm?
– Labi?.. Es nezinu taco… Ah! Mryak, tā vajadzētu. Tiklīdz līst lietus vai savelkas migla, viņš staigā apkārt, lejot ūdeni. Paskaties, ceļi neizžūst. Vai varbūt jūs atdūrās pret stabu.
– Labi, kā ar pirti? – Vasilijs nolēma. – Tāds vecis ar zaļu bārdu…
Marjaša noelsās, aizsedzdama muti ar roku:
– Banniks! Tēt, vai tu viņam neteici, lai neaiztiek ciemiņu? Es šajā stundā sildīju pirti un par to nedomāju!
"Jā, es, tas ir… kaut kā," vadītājs vilcinājās. – ES aizmirsu. It kā viesi piestātu bieži! Es pati būtu ar viņu runājusi. Citādi neprasām tētim, kā pa naktīm klīst, kā saukt ciemiņus, tēta atļauja bezjēdzīga, bet kā glaimot bannikam, tā uzreiz "tēti, tēti"! Oho!
Viņi strīdējās.
Vasīlijs atcerējās pankūkas, atjēdzās un redzēja, kā mazie velniņi nes prom priekšpēdējo: sarullēja, uzlika uz pleciem kā baļķi un vilka kopā. Pamanot viņa skatienu, viņi noelsās un spraucās, uzlēkdami uz soliņa. Vilks uzreiz uzlēca viņiem virsū. Mazie velniņi čīkstēja, metās zem sola, un pankūka, ko viņi iemeta, pazuda suņa mutē. Vilks apmierināti pamāja ar asti un paskatījās uz saimnieku, laizīdams viņa lūpas: vai viņam dos vairāk?
"Tu tiksi galā," Vasilijs viņam teica un pats pabeidza pēdējo pankūku.
Tobrīd strīds sasniedza tik tālu, ka Marjaša atsita ar plaukstu pret galdu, piens izlija no krūzes un uzlēca no sēdekļa.
– Labāk būtu uz ūdens, ja nav kur spēku likt! – priekšnieks viņai uzbruka.
– Un es gāju bez tavām norādēm, vai tev tas ir skaidrs? Šeit!
Un Marjaša, griežoties apkārt, satvēra spaiņus no sienas un izlidoja no mājas, pirms Vasilijs paspēja piedāvāt palīdzību. Viņš vienkārši piecēlās, saprata, ka nevar tikt līdzi, un apsēdās. Un Vilks atzīmējās kopā ar meiteni un labprāt devās pastaigā. Viņš auļoja ar asti gaisā.
Vasilijs nolēma, ka suns nepazudīs un nezvanīja.
– Kas tas par ciemu vispār? – viņš jautāja saimniekam. Labā nozīmē to vajadzēja zināt jau sen, ja vien Vasilijs ticētu, ka viss notiek pa īstam.
– Vai jūs neesat dzirdējuši par Perlovku? – viņš bija pārsteigts. "Ko, viņi par to nezina jūsu dienvidu zemēs?"
– Jā, es to dzirdu pirmo reizi.
– Tā nevar būt taisnība! Pastāstiet man vēlreiz, jūs nepazīstat caru Borisu.
"Es joprojām nezinu," Vasilijs pacēla rokas. – Īsāk sakot, es pat nevaru iedomāties, kā izskaidrot… Vispār es iekāpu caurulē, izkāpu – un nokļuvu šeit. Kautkādas blēņas. Es tā domāju, esmu komā vai arī sapņoju par tevi. Tas tiešām nevar notikt, vai ne?
Priekšnieks ilgi un domīgi skatījās uz Vasīliju. Tad viņa brūnās ūsas sakustējās, skatiens noskaidrojās, viņš teica: “Ak!”, piecēlās un aizgāja, paķēris kaut ko no plaukta. Drīz viņš atgriezās un nolika uz galda kaut ko līdzīgu platai un dziļai bļodai ar vienu rokturi zirga galvas formā. Un tad no plaukta viņš paņēma koka krūzes, lielas un apaļas. Vasilijs mājās dzēra kafiju no līdzīgām, tikai šīs bija bez rokturiem.
Bļodā kaut kas šļakstījās.
"Es pagatavoju medu, tas ir tikko nogatavojies, tas ir raudzēts," Tihomirs klusi sacīja un slēpti paskatījās apkārt. "Ja tikai Merjaša nebūtu parādījusies un uzzinājusi… Nu, ja viņš uzradīsies pie ezera un meitenēm, tad mums būs laiks iedzert un parunāties." Un saruna, es redzu, noritēs tā, ka bez medalus neiztiks.
Paņēmis krūzi, viņš izņēma no bļodas, un Vasilijs atkārtoja pēc viņa. Medus bija zeltains, caurspīdīgs un smaržoja pēc medus un garšaugiem.
"Nu, mēs ar Borisu bijām ieroču brāļi," priekšnieks iesāka, drūmi skatīdamies uz sāniem. – Viņi vajāja stepju ļaudis, ak, tie bija krāšņi gadi… Tagad viss ir kluss, bet kā es biju jaunāks, un dienvidu zemēs… Nu, vai jūs zināt par dienvidiem?
Viņš paskatījās uz augšu.
Vasīlijs paraustīja plecus.
– Jā, es nemaz neesmu no šīm tavām zemēm. Mēs to pieņemsim no citiem, ļoti attāliem. Kā tad ir ar dienvidu zemēm?
– Kas? Starp prinča brāļiem notika strīds, Vadims pienāca pie mums un lūdza palīdzību. Mēs palīdzējām… Mēs ar Borisu toreiz bijām kā brāļi, kuri zināja, ka tā iznāks… jā.
Tihomirs vienā rāvienā notecināja krūzi, noslaucīja blondās ūsas, nopūtās un atkal paņēma medu. Vasilijs arī iedzēra malku: saldo ūdeni, un tas arī viss. Tomēr viņš joprojām atcerējās vakardienas kvasu, tāpēc nolēma nedzert pārmērīgi.
Un priekšnieks apbēdināts izlēja savu dvēseli. Viņš stāstīja, kā viņa dzīve risinājās kā pasakā: viņam bija svainis, mīļotā sieva, un valstība kļuva stiprāka, visi viņa ienaidnieki tika piekauti. Taču nāca tikai šausmīga nelaime – vai nu kāds ļaundaris bija greizsirdīgs un nodarīja postu, vai varbūt viņa bravūrīgā viena acs laime pati pamanīja un plānoja viņam kaitēt.
"Viņa mani pameta, mans mazais gulbis," Tihomirs šņukstēja un ar piedurkni noslaucīja mitrās acis. Pēc tam viņš atkal dzēra un ilgu laiku klusēja.
Arī Vasilijs dzēra, nezinādams, ko uz to teikt.
"Ilgu laiku es nebiju no bēdām es pats," vadītājs beidzot turpināja. "Un es aizmirsu par savu meitu un par savu svaini, un par valsts lietām, bet Boriss mani iecēla par padomnieku." Aizjūras vēstnieki ieradās grūtos laikos…
Viņš vēl iedzēra un teica, ka Kazimirs, zemūdens čūska, melnais burvis, ar tiem sūtņiem ir kuģojis, un sācis sapīt caru Borisu ar savām burvībām.
"Es ilgu laiku neesmu bijis pie cara – nu, godīgi sakot, tā ir mana vaina." Sākumā viņš mēģināja kliedēt manu melanholiju, un tad viņš skatījās un skatījās, un pamāja ar roku, atstājot mani vienu. Un tad es nāku – un šis Kazimirs seko viņam uz papēžiem, Boriss, šķiet, nevar pateikt ne vārda, viņš turpina skatīties apkārt uz šo čūsku. Pirms tam viņš dzīvoja pēc sava prāta, bet tagad it kā jautā: vai es visu saku pareizi, Kazimiruška? Uh, bezdibenis!
Izdzērām vēl un bļoda bija tukša. Priekšnieks atkal izgāja ārā un drīz atgriezās ar pilnu kravu.
"Nu, kad es uz viņiem skatos, tas nozīmē, ka ļaunums pārņem mani," viņš turpināja, apsēdās un pastiepa roku, lai piepildītu savu krūzi. "Bet tas ir labi, šķiet, ka vēstnieki gatavojas doties prom, es nolēmu klusēt." Tā viņi aizgāja, bet šī melnā čūska palika!
Tihomirs trieca ar plaukstu pret galdu.
– "Ļoti noderīgs un gudrs cilvēks," ugh! Un šis gudrais vīrs apņēmās iemācīt Borisam valdīt pār valstību, un viņš priecājās, ausis palika vaļā…
Virs galda virsmas parādījās ragi, tad pinkaina galva ar dūri, un tad viss velns uzrāpās augšā pa galdautu un vilka vēl vienu. Izskatījušies gan bailīgi, gan ļauni, viņi paskatījās uz bļodu.
"Lūk, paskatieties, mazās meitenes," Tihomirs mierīgi sacīja, norādot ar roku. "Iepriekš mums tādi cilvēki dzīvoja visur." Ūdenszāles, ūdenszāles, vīnogulāji, braunijas utt. Un tagad tās vairs nav. Tas tā, Kazimir, nolādētais nelietis! Viņš saka, ka nav jēgas ielaist mūsu zemēs visādus ļaunos garus, tie rada visas nepatikšanas. Un viņš nolēma: noķert un izsūtīt trimdā.
Vasīlijs malkoja medus un klausījās, atpūšot vaigu ar roku, kā melna un dziļa plaisa gulēja starp Borisu un Tihomiru, kā tagad bija bijušie svaiņi, kuri kaujā aizsedza viens otra muguru un ne reizi vien izglāba dzīvības. ķīvējas kā nikni suņi.
"Vasja, viņš sita tur, kur sāp," Tihomirs nopūtās. "Borisam ir tikai viens dēls, bet aukles viņu nepieskatīja." Nomainīja bērnu pret pārģērbšanos. Viņi jau bija viņu pēruši un ielika krāsnī uz lāpstas, un Boriss solīja neizmērojami zeltu un sudrabu, ja kāds varētu palīdzēt – šie palīgi plūda no visas malas, bet viņi visi padevās. Viņi parausta plecus un saka, ka viņš nav aizstājējs, bet tāds ir dzimis. Viņi noteikti ir izgāzušies un melojuši.
Tihomirs paraustīja plecus un dzēra vēl. Meitenes notupās pie bļodas malas, paslēpās, kad viņš sniedzās pēc krūzes, un tad atkal izbāza ragainās pieres.
– Nu, viņi viņu nosauca par Velimudru, ieslēdza savrupmājā, lai neviena acis uz viņu neskatītos. Viņa mati ir reti, zobi ir šķībi, acis ir šķības, viņš ir īss, bet viņa krusts ir platāks par mucu. Viņam kājas ir līkas, viņš vazājas apkārt, viņš nesaprotami slīgst un burkšķ, nevis kā mēs, kā tu. Redzu, mainoties.
Vasilijs pabeidza dzērienu un iedzēra vēl, domādams, vai apvainoties par šādu salīdzinājumu vai arī to ignorēt. Tāpēc viņš domīgi notecināja krūzi. Aizpildīja to vēlreiz.
Čiekuri iekarināja astes bļodā, saslapināja un sāka sūkāt medu. Vasilijs aizsedza krūzi ar plaukstu, lai neviens tajā neķertos, un nolēma, ka no bļodas vairs nedzers.
"Bēdas ķēniņam ar tādu un tādu dēlu, un dievi viņam nedeva citus mantiniekus." Nu, tēva sāpes ir saprotamas. Tas nozīmē, ka Boriss lēma, ka visiem esošajiem ļaunajiem gariem ir jāpārvietojas šeit uz Perlovku. Viņi smējās – nu, mēs to zinām, nav tā, ka karalis viņiem pavēlēja! – bet tikai Kazimirs pats ķērās pie lietas.
Priekšnieks noklusināja balsi.
– Viņam ir slikts putns, pūce. Viņa ir pelēka un ar dzeltenām acīm. Tieši ar šo pūci viņš devās medībās, un es nezinu, kas tur beidzās, tikai visi, kas varēja, aizbēga uz citām zemēm. Viņš nobiedēja gan braunijus, gan goblinus. Un es teikšu tā: kāds cilvēks uz to ir spējīgs?
Meitenes kaut ko nesaprotamu murmināja un dusmīgi trieca ar dūrēm pa bļodas malu.
"Agrāk es biju nesavaldīts ar mēli, bet bez gulbja es biju pilnīgi…" Tihomirs nopūtās. "Un es arī sāku pamanīt, ka šī melnā čūska lokās ap Marjašu, un Boriss tieši teica: būtu labi, ja jūs kļūtu radniecīgs." Kazimirs, viņi saka, es pasludināšu par mantinieku, pēc manas nāves viņš valdīs valstībā. Toreiz es nevarēju sevi savaldīt un pateicu visu. Nu, par to mani atalgoja, pats Kazimirs ieteica: mani iecēla par priekšnieku uz Perlovku! Tas nozīmē, ka arī viņi tika izsūtīti. Viņi mani iecēla ratos, kailu un basām kājām, un Maryashka bija ar mani, viņa nepameta veco vīru. Lai kā Kazimirs viņu pierunāja, viņa viņam tādu aizrādīja, bija prieks klausīties! Nu, viņš viņu neturēja ar varu, viņš vienkārši beidzot teica: viņi saka: jūs to nožēlosit, jūs raudāt. Nē, mēs neesam viens no tiem!
Tihomirs ar lepnumu izrunāja savus pēdējos vārdus.
"Tā tas notika," viņš pabeidza. "Mēs šeit dzīvojam starp ļaunajiem gariem, kuriem nebija laika aizbēgt un kurus noķēra Kazimirs." Mums ir lauks un ezers, kapsēta un mežs. Robežas ir apburtas, no šejienes nevar tikt prom, ja esi trimdinieks. Bet cilvēki no kaimiņu ciemiem var brīvi staigāt, bet kurš to vēlas? Viens no viņiem pamanīja Marjašku pie ezera, viņš kādu laiku atnāca, un tad viņu satika ūdenszāles, vai arī viņš uzdūrās Griškai, un viņš vairs nenāk. Tāpēc es nesaprotu, kā tu pats šeit nonāci, ja nemaz neesi no mūsu zemēm? Varbūt kāda maģija?
"Varbūt," Vasilijs piekrita.
– Kas man ar tevi jādara? – priekšnieks domīgi nodomāja. – Citādi paliec. Mēs jums sakārtosim māju…
– Man ir sava māja. "Tas ir manu vecāku dzīvoklis," sacīja Vasilijs un atcerējās viņu teikto: ja jūs nonāksit nākamajā pasaulē, nekad nepiekrītiet palikt.
"Es iešu," viņš steidzīgi piebilda un piecēlās. – Ir pienācis laiks man.
– Kur tu ej, nabadzīte? Vai jūs vispār zināt, uz kuru pusi iet?
– Viss kārtībā, es neesmu stulba, es to izdomāšu.
Tad no ielas atskanēja suņa riešana. Priekšnieks steigšus satvēra bļodu, kurā jau mīdījās mazie velniņi un velniņi, un nosvieda to uz plaukta. Steidzīgi, gandrīz pazudis, viņš tur nolika arī krūzes un pastūma tās tālāk. Kad Marjaša ar spaiņiem parādījās uz sliekšņa, Tihomirs jau sēdēja pie plīts un sita nūju.
– Ak, mana mīļā meita ir atgriezusies! – viņš priecājās. – Tev ir ko darīt. Pavadi mūsu viesi līdz pagriezienam uz Ņižņije Pestrushki, vai ne?
Un viņš piemiedza aci.
"Es dzēru," Marjaša uzminēja. – Tu man devi vārdu!
– Tas ir tā, it kā jūs dzertu medu! Tātad, mans kakls kļuva slapjš, mājā nav ūdens. Kad es tevi vēl gaidu, es eju un sajūsminos… Vīrieti, es saku, vajag atlaist!
Marjaša samiedza acis.
"Es tevi aizbraukšu," viņa nelaipni teica. "Kad atgriezīšos, es noskaidrošu, kur jūs slēpjat šo neķītrību, un es to izlešu!"
"Nu, laimīgi," Vasilijs atvadījās.
Tihomirs piecēlās un uzsita viņam pa plecu, it kā apskādams viņu.
"Tu paturi viņu tur, un es viņu paslēpšu," viņš čukstēja un skaļi piebilda:
– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls ceļš!
